27. Jūlijs 2015 (22:20)
dažreiz es jutos kā tāda veca kurpe. drusku spiež, bet ārā mest arī žēl. dažreiz nav laika justies, jo darbs dzen darbu (ja ir enerģija), dažreiz tādā pusmiruša gliemeža tempā kaut kā nomoki to pašu steidzamāk darāmo viss tāds puspamiris
un tad tu stāvi labības lauka malā rozā faltētās biksītēs kailām krūtīm un ķemmē matus lai piedienīgāks izskats un ir silts vējš un vakara saule un koki šalc un visa pasaule ir tev pie kājām
un viss atsverās
Tik labi izklausās tā otrā daļa. Es tā neprotu vairs, katrreiz, kad gribas tā nostāties lauka malā, galvā griežas doma "ko stāvi, stulbene, tik daudz kas vēl jāizdara, laiks iet, davai, kusties".