skaidrs, jau, ka neviens tajās rokās nesadosies, to es saprotu. bet vai tad tie vīrišķi kas kā sadeguši bariem vien metas aplaimot ar uzmanību tieši tad, kad kādam citam sāc interesēt vai galīgi nav laika, nevar tajā pašā torsionu laukā nolasīt, ka tad, kad dzīvesbiedres nav mājās, ierodoties ar urbi, tapām un pareizā izmēra skrūvēm /iepriekš, protams, pabrīdinot/, pieliekot spoguli, divus plauktiņus un ierīkojot skapī drēbju karamstangu, pēc tam tam kādam ļooooti varētu paveikties
ja pati varētu, sen būtu izdarījusi. tieši šim (jā, es esmu seksiste. ja nu kāds tikai tagad to pamanīja) tie vīrieši domāti
godīgi sakot nevaru iedomāties nevienu juristu ar smalkajiem pirkstiem (visās nozīmēs) ņemot un pieurbjot. godīgi sakot par juristiem īpaši daudz nedomāju /ja tā padomā - laikam paveicies/, bet ja nu tomēr, tad tur tās fantāzijas tādas.. ētersikākas
bet tā nav ironija vai diskriminācija, jo es tā fiziski nevaru iedomāties, ka tas viss varētu atrisināties. ar vai bez jurista smalkajiem vai nesmalkajiem pirkstiem. un vecis ar urbi ir kā naiva cerība uz deus_ex_machina jo ar plauktiem jau nekas neatrisinās, ja problēma ir 12 kv.m/2 cilv. ar visu iedzīvi, kas nav maza, ja ņem vērā to, ka mēs šeit reāli dzīvojam
un barteris jau palēnām (vaimanuvai cik lēnām) tiek īstenots. bet kā jau vienmēr ķibeles - te urbis nav mājās, te grafikus nevar saskaņot, te stanga par īsu, te tapiņas neatbilst nepareizā izmēra, te skrūves beigušās. karoče ātrums nav bezcerīgs - viens plauktiņš semestrī. karoče no pirmās algas nopirkšu pakalpojumu 'vīrs uz stundu' (ļauni, histēriski smiekli)