man ir draudzene, ērģelniece. melomāne, māksliniece un perfekcioniste. un viņai ir klavieres. nekas īpašs, 80.to masu produkts, šī gada pavasarī vien trīsreiz skaņotas, spēlēt var, bet kā jau visas klavieres - kaprīzs instruments. tagad viņām jāatvadās. man pašai stāv mājās bērnības moku rīks. kožu saēsts un atskaņojies. ik pa laikam tēvs pavaid, ka jāvāc ārā, tāpat simtu gadu neviens nespēlēs. briesmīgākās bērnības atmiņas ir par brēkšanu pilnā balsī, braucot prom no mūziķenes (man bija drausmīga skolotāja. emocionālā varmāka) un to, ka it kā jāspēlē, bet tu tikai spēj truli blenzt un nespēj tam moku rīkam pieskarties. par spīti tam visam vārds 'klavieres' skan kā kaut kas īpašs. un dzirdot, ka viņa sacirtīs malkā un/vai nodos metāllūžņos un pēcāk sarīkos bērītes (un kā nu ne, ja ar instrumentu, lai arī kādu, kopā savi divdesmit gadi pavadīti) man vienkārši sirds asiņos. tad nu izdomāju piedāvāt jums - varbūt kādam vajag? spēlēšanai? putekļu krāšanai? rekvizītu izrādei? varbūt varu iekārtot jaunās mājās
man vienkārši nav transporta. un ja arī būtu, tēvu ķertu sirdstrieka, ieraugot lielajā istabā vēl vienas klavieres
sveiki :) vai klavieres vel pieejamas? (zanesmail@inbox.lv)