es, protams, esmu neirotiska un man pilna galva tarakāniem, kas saziņu ar pretējo dzimumu padara krietni sarežģītu, jo dažreiz cauri tarakānu spiedzieniem grūti uztvert viņu teiktā patiesā jēgu, bet es tiešām nesaprotu - tas tā arī strādā, kad soc. tīklos, piemēram, es iepazīstos ar vīrieti-skapi. vīrieti-proteīna kokteili, kas sver vismaz divtik, cik es (šeit nu ar skumjām jāatzīst, ka neesmu ēteriska laumiņa. drīzāk tāda kā.. svarīga. normāla vidusmēra sieviete, ja) tātad pēc pāris teikumu apmaiņas šis jau ir gatavs braukt pie manis ciemos. es, protams, nedomāju par to, ka viņš ir mīlas satriekts, ieraudzījis manu bezgaldaiļo seju un manas šarmantās personības apburts. es brīnos par tām saspiedušamies (skjūz mai frenč) beibēm, kas uz ko tādu parakstās. uzaicināt ciemos savā teritorijā pilnīgi nepazīstamu veci, kurš ikdienā cilā svarus un mierīgi var skuķi pārlaust uz pusēm kā nieku
bet man, kā jau teicu, pilna galva tarakānu. un es esmu pietiekoši neirotiska lai tad, ja nu gadījumā apstākļi 'kļūtu spiedīgi' nevarētu tā mierīgi kā citi cilvēki aiziet uz klubiņu pēc seksa. tad, kad mani kāds aicinātu mājās es noteikti domātu nevis par 9 1/2 nedēļām vai ainām no pornofilmām, bet slima suņa murgiem trilleru labākajās tradīcijās