garīgais: ironisks
manā skatījumā labajiem puišiem ir divi nopietni trūkumi. viņi: 1)ir garlaicīgi; 2)neprot bučoties. savukārt sliktajiem ir bezgalīgi daudz trūkumu, bet viens milzīgs trumpis - ja pareizi izvēlies, tu pilnīgi noteikti zini, ka sekos kaislības, eksaltētas emocijas un ciešanas. pat vēl labāk - jau zini scenāriju un beigās varēsi gaudpilni reflektēt par to, kā viņš tev nodarījis gauži un kāda gan esi bijusi muļķe. šobrīd neesmu nevienā fanu klubiņā. varētu jau izteiksmīgi paziņot 'nost ar viņiem, pārmetos otrā frontē', bet tas būtu pārspīlēti, nevar arī viņus vainot visās pasaules nelaimēs, galu galā ļaunuma sakne ir ļaunums. tādēļ jāiepauzē puiši kā tādi /šo droši vien nebūs grūti pildīt, ņemot vērā manas sabiedriskās dzīves šībrīžējo noslogojumu/
un man likās, ka mana bērnības literatūra (Rumcajs, dižmeža laupītājs; Kūpera indiāņu sērija, Jātnieks bez galvas, Agata Kristi, Volless /gan līdz tam, kad kļuva pārāk baiss/, erotikas piesātināti sieviešu detektīvi) bijusi pagalam nepiemērota lasāmviela. man šķiet, ka man priekšā lasīja ko vēl briesmīgāku