man bija ļoti laimīga bērnība laukos. ir lietas, kas bērnībā šķiet krāšņākas, lielākas, nozīmīgākas nekā tad, kad tu izaudz. bet šodien es pārliecinājos, ka ne visas. mēs dažreiz spēlējāmies fermā, jo tur bija teļi, kas ļoti smieklīgi mēdās un zīž plaukstu. un tur bija milzīgi, monumentāli siena ruļļu krāvumi ne nu gluži līdz debesīm, bet līdz pašiem milzu angāra griestiem, turklāt salikti ne pavisam blīvi, tur bija kur kāpelēt un slēpties un meklēt kūtskaķu migas ar mazajiem. un šai brīnumainajai valstībai cauri vijās mazs, šaurs, tumšs koridors. drīzāk tāda sprauga, pārsegta ar dēļiem, uz kuriem atkal bija satupināti lielie, smagie ruļļi. šodien es atkal pabiju tādā koridorā, sajūtas tādas pašas kā bērnībā.