Zemgalei, protams, var daudz paarmest. ne dizhi pauguri, ne lieli mezhi, bet zilaa debesu bloda nekur nav tik apala. labiibas lauki teju bezgaliigi ar daziem koku puduriem, kur aci piesiet un bezgaliigi plashumi, kur veejam ieskrieties. nekaadas izlikshanaas, nekaadu paarsteigumu. dabuut to, ko redzi
gribu matus nobriedushu labiibas lauku kraasaa. beediigi, jo laikam esmu vieniigaa un palikshu nedabuujusi

starp citu, ja kaads grib braukt skatiities uz labiibas laukiem ir peedeejais laiks. kulshana ir saakusies. tik intensiiva, ka dziives tiem nabagiem nav. visi kul