biju uzņēmusi spēkstacijas turbīnas cienīgus apgriezienus un tad atkal bams! jeb diendusā sapnī redzēju pēdējo mīliņu, mēs dejojām un emocijas bija ļoti graujošas. tā sajūta, ka mani viņš vajadzīgs kā gaiss vai vēl vairāk un es viņam ne, tikai paspēlēties, tikai izklaidēties. pamodos sagrauta, jo, ja neskaita tās eksaltētās emocijas, tas bija tīrākais flešbeks.
es laikam samīloties nespēju būt pašpietiekama. tas, lūk, ir nožēlojami, ja atceras, ka pārējā laikā gan tāda esmu