es laikam tikko sapratu, kādēļ lepnība ir nāves grēks. kā nu nebūs, ja aizvainota ego, pārspīlētas svarīguma apziņas un pašas kļūdu dēļ man tik ļoti gribas apzināti, nežēlīgi nodarīt kādam pāri. izdarīt sāpīgi, lai zin kā tas ir - mocīties. lai uzzin, kas ir ciešanas
un tas ir riebīgi, jo pāri darīt es gribētu tam abstraktajam, no realitātes tālajam tēlam ko pati savā galvā biju izdomājusi, izpūtusi no tām nedaudzajām uzmanības druskām un tas ir šausmīgi, jo tam cilvēkam, kas viņš ir patiesībā, tam cilvēkam ar kuru man bija tik maz, bet tik aizraujošu sarunu, es gribu bez mazākā ļaunuma, divdomīga zemteksta vai apgrūtinājuma vēlēt 'lai tev dzīvē labi iet'. es spēju kontrolēt savas uzmanības izpausmes, nevis emocijas un beidzot esmu gana drosmīga, lai spētu tās saukt īstajos vārdos