šorīt biju tuvu slepkavībai. modināja un cēla mani visnekaunīgākajos un cietsirdīgākajos veidos, nepadarītie darbi kā lietuvēni nospieda sirdsapziņu un es beidzot pieslējos, lai iedzertu kafiju (šorīt smadzenes pamatīgi klemmē) un konstatēju ka NAV KAFIJAS!!!!1 un tad tas pats nekaunīgais purns nāk un grib murmurmur. beigas jau laimīgas. neizmestā kafijas pakā bija krikucītis, tagad dzeru bikšūdeni, graužu cepumus un elpoju svaigu gaisu, jo tas pats nekaunīgais purns visu laiku grib ārā uz kādu minūti un tad atpakaļ un man nepatīk virināšana. lai pavēdinās