ētiskā dilemma

bērnībā spēlējoties ar mantām man nozaga ļoti jauku sarkanu tējkannu ar vāciņu un izcili filigrānu snīpi. tas bija viens no lielākajiem pārdzīvojumiem
tad vēl nelāgā interakcija (kā man ieprikaļī šis vārds) ar to divarpustūkstošu jevriku izšķērdēšanu/nozagšanu, kas mani no sakāpināti godīgas padarīja trūlī neirotisku.
bet tagad man ir parādījusies vēlme piesavināties svešu mantu. ne jau tā, kā veikalos, kuros lūr uz pirkstiem tik ļoti, ka rodas spītīga vēlme ko savākt aiz tīrākās ļaunprātības. tagad man ir tā, ka pavisam un izlikties neko nezinot. manta ļoti vērtīga - L. Solovjeva Stāsts par Hodžu Nasredinu. grāmata bibliogrāfisks retums. mūsmājās viena tāda nolasīta līdz pēdējam. driskās. un nevaru paņemt prom, jo kāds mūždien to lasa. a šeit - stāvēja bēdīga un noplukusi starp citām grāmatām telpā ciemiņu izmantošanai pašā stūrītī iegrūsta, tā nu 'paņēmu izlasīt'. lasīšanā tālāk par glaudīšanu un mīļošanu neesmu tikusi - atveru, apriju pāris teikumus un nolieku, pirms esmu saņemta tādā gūstā, ka nevar aiziet pačurāt
laikam sirdsapziņas nomierināšanai no mājām būs jāatved pārlasītās grāmatas, kas par tēmu. kad pāries dusmas uz priekšniecību, varēšu iet un izprasīt, lai sirdsapziņa mierīga