Jēzus līgava

Žurnāls "Mistērija", 2005. gada februāris
Ārieši, Platons un senā Indija

No mūsu sabiedrībā pieņemtās vērtību sistēmas viedokļa indologu Radžesvaru Pallu nav viegli izprast — viņš pats uzskata, ka nepieder nevienai reliģijai, lai arī kā īsts indietis pilnībā ievēro visus noteikumus, kas jāpilda viņa kastai.

Turklāt Palls neuzskata par grēku to, ka padomju laikā Ļvovas universitātē gūtā izglītība viņam ļauj aplūkot Indijas vēsturi no dialektiskā materiālisma viedokļa — tas viņam nebūt netraucē bezgalīgi mīlēt savu zemi un tās senatni, kas cieši saistīta ar reliģiju.

Mēs sasveicināmies pie datorekrāna, kurā Radžesvars aplūko Indijas svētvietas. Fotogrāfiju skrējiens apstājas brīdī, kad displejā parādās stupa.

Ierasts, ka ceļotāji no Indijas atved fotouzņēmumus, kuros redzami milzu templi, ceremoniju norises vai dabas varenība. Interese par stupām — samērā maza.

Stupām ir cilvēkveidīga forma, tās atspoguļo cilvēka formulu. Kad adepts nomira, viņam par godu uzbūvēja daudz stupu — un par vienu no to elementiem jeb sastāvdaļām tika izmantoti viņa kauli un zobi. Ja lama bija sasniedzis augstu inkarnācijas līmeni, tad stupās blakus viņa daļiņām ievietoja ļoti daudzus mazus vērtīga metāla gabaliņus. Stupas varēja izrotāt arī ar dārgakmeņiem. Tās izgatavoja pat no zelta. Klosteru teritorijā būvētās stupas budistiem ir ļoti liels svētums un svarīgi apbrīnas objekti. Tāpat kā mandalas — mistiski kosmiskas konfigurācijas, kas mums ļauj izprast gan to, kas ir Visums, gan arī to, kas ir makrokosms un mikrokosms. Aplūkojot mandalu no augšas, tajā, piemēram, var ieraudzīt kvadrātu, trīsstūri, apli, punktu. Dažas mandalas var iemiesot arī cilvēka kaulus.

Runājot par filozofijām, ko ietver stupas un mandalas — kas nosaka atšķirības to uztverē?

Budisma galvenie virzieni — zemais ceļš, augstākais ceļš un īsais jeb dimantu ceļš — savā starpā būtiski atšķiras. Tādējādi stupās un mandalās varam atrast dažādas indiešu un budisma reliģisko mitoloģiju izpausmes. Piemēram, stupa var attēlot gan sēdošu, gan stāvošu cilvēku. Daži lamas uzskata, ka stupas paredzētas kosmisko enerģiju uztveršanai un saņemšanai. Dažādas konfigurācijas varam uztvert dažādi. Piemēram, kad jūs nokļūsit piramīdas iekšienē, jūs saņemsit šīs prizmas sniegto enerģiju. Kā zināms, gaismas stars, izejot cauri prizmai, pārtop par spektru. Vienkāršots piemērs — ieņemot noteiktu vietu stikla piramīdā, mēs varam sajust vēsumu visspožākajos saules staros. Te iespējams lietot arī jēdzieni kosmoģeometrija, jo stupas un mandalas mūsos nonākušo enerģiju diapazonu sadala tieši tādā pašā veidā. Būtība meklējama dažādās vēstījuma formās, jo šajā gadījumā mums jāsaskaras ar ļoti smalkiem un grūti tveramiem jēdzieniem. Salīdzinājumam — daudz vieglāk izprast tādus jēdzienus kā Buda vai dharma čakra. Stupu un mandalu iedarbības gadījumā jāizjūt, kas, ar kāda teksta palīdzību un par ko runā. Austrumos spēja izjust gudrību ir ļoti svarīga. Piemēram, kad lama lasa mantras vai tiek veidotas mandalas mēs saprotam, par ko ir runa.

Lai šodien varētu uztvert senas gudrības, kuru izpratne, iespējams, zūd ar katru dienu, mums nepieciešami vēstures pieminekļi un citas pagātnes liecības. Kāpēc tieši Indija apbrīnojamā kārtā atgādina valsti–brīvdabas muzeju?

Šo jautājumu varam aplūkot no vairākiem skatpunktiem. Pirmkārt, jāņem vērā vēsturiski politiskais aspekts, otrkārt — tā saucamais kultu civilizācijas redzesviedoklis, treškārt — Indijas tautas vispārējie uzskati.

Vispirms par vēsturiski politisko aspektu — Indija nekad nav izjutusi lielu karu sekas. Šajā ziņā palīdzējusi arī tehnoloģiskā atpalicība. Piemēram, karojot ar Angliju, netika lietoti masu iznīcināšanas ieroči — ar šautenēm tempļiem daudz ļaunuma nevar nodarīt. Ja vēlamies salīdzināt — Eiropa pagājušajā gadsimtā pārcieta divus Šausmīgus karus. Arī Meksika piedzīvojusi pilnīgu senās civilizācijas iznīcināšanu. Otrkārt, Indija vēstures gaitā gan radījusi vairākas savas reliģijas — šeit jāmin sikhisms, hinduisms, — gan devusi pajumti svešām. Kristietība pie mums atnāca mūsu ēras 1. gadsimtā — gadu tūkstoti pirms tam, kad to uzspieda Latvijā vai Krievijā. Islama, jūdaisma, tāpat arī citu reliģiju nosaukumi Indijai nav tukša skaņa. Treškārt, mēs esam iecietīgi pret visām reliģijām. Jā, pie mums norisinājušies reliģiski strīdi, taču tiem arvien bijis filozofisks raksturs, nav pieredzētas tādas lietas kā brāļu vai svētu cilvēku nogalināšana. Reliģisku domstarpību gadījumos savu pārliecību neesam apliecinājuši ar zobenu — mēs esam karojuši ar vārdu. Te varu pieminēt interesantu epizodi — ķīniešu diplomāts mūsu valsts pārstāvim Ņujorkā teica ļoti skaistus atzinības vārdus — sak, jūs Ķīnu neapvainojat par to, ka tā būtu jums uzbrukusi. Savukārt indiešiem nav jāizjūt vainas apziņa ķīniešu priekšā — labi zināms, ka mēs visu Ķīnu uzvarējām bez ieroču lietošanas — ar budisma palīdzību.

}a tuvāk pievēršamies reliģiskajai iecietībai — turpat blakus Ķīnā saglabājies daudz mazāk vēstures liecību.

Jā, tur nopostīja ļoti daudz klosteru, kamēr Indijā reliģisko vietu iznīcināšanu uzskata par noziegumu. Indijas vēsturē varam vērot interesantus reliģiskās domāšanas līkločus. Par daiļrunīgiem piemēriem var derēt senie budistu tempļi, īpaši tie, kas atrodas Indijas nomalē. Šajos tempļos dzīvojošie mūki Budu varēja uzskatīt arī par Krišnas reinkarnāciju, blakus tam Būdas tēls viegli transformējās, piemēram, Višnu tēlā. Tāpat par savu pravieti varēja sākt uzskatīt arī personību, kas bija nesusi labumu sabiedrībai. Piemēram, sūfisma pravieši pie mums varēja kļūt par atzītiem un dievinātiem priesteriem — šādā veidā islāma idejas Indijā izplatījās jau 12. gadsimtā. Arī šodien indiešu vidū ir ļoti daudz sūfisma piekritēju.

Tomēr — ja palūkojamies nevis gadsimtus, bet drīzāk jau gadu tūkstošus senā pagātnē, varam ieraudzīt sadursmes, kas skārušas visu Indiju. Galu galā — arī eposs “Mahabhārata” vēsta par grandioza mēroga karu.

Jā, tad vadošo dzimtu likteņi izšķīrās visu Indiju skārušā karā. Vārds mahā nozīmē liels, bet Bhārata — Indija. Mēs ar šo vārdu salikumu reizēm apzīmējam pat ģimenes strīdus, sakot: “Sieva uzsākusi mahābharatu.”

Aplūkojot šo karu seno laiku vēstures kontekstā, vispirms jāpasvītro: pēc Sibīrijas stepju pamešanas mūsu un jūsu — tostarp arī latviešu — ceļi pirms vairākiem gadu tūkstošiem šķīrās. Jūsu senči devās uz rietumiem, bet mūsu priekšteči izvēlējās dienvidu virzienu. Pagāja laiks, un dienvidu virzienā devās arī ārieši, vienlaikus sajaucot asinis arī ar daļu no mūsu priekštečiem.

Lai arī jāteic, ka mēs terminu ārieši uztveram pilnīgi savādāk nekā trešā reiha ideologi. Īsu laiku pirms Mahabhārata aprakstītajām kaujām no Sibīrijas atceļojušie ārieši un vietējie iedzīvotāji atradās uz atšķirīgām attīstības pakāpēm. Āriešu kultūra nebija sasniegusi augstu līmeni — piemēram, viņi nodarbojās tikai ar lopkopību, bet pilsētu kultūras pārstāvji prata darināt metālizstrādājumus.

Runājot par Mahābhāratu, jāuzsver trīs būtiski kara izcelšanās faktori. Pirmkārt, šis āriešu spiediens no ziemeļiem. Otrkārt, pēkšņi uzbrukušās dabas katastrofas — pārplūda lielās upes, un iedzīvotāji bija spiesti atstāt pilsētas. Treškārt, sabiedrībā tajā brīdī bija iestājušies juku laiki.

Ar to jāsaprot sekojošais — jau pirms Mahābhāratā aprakstītajiem notikumiem bija aizsākusies uz asinsradniecību balstītās klanu sistēmas transformēšanās kastu sabiedrībā. Tātad laikmetu, kas sakrita ar Mahābhāratu, varam raksturot ar definīciju: feodālisms uzplaukst kā filozofija. Vērts paskaidrot, ka Indijā — atšķirībā no Eiropas — verdzība tās klasiskajā izpratnē vispār nav pastāvējusi.

Un, lūk, Krišna šī kara laikā — par to varam lasīt arī Vēdās — paziņo: “Es esmu Dievs! Es izveidoju kastas, es esmu sākums un es esmu arī beigas!”

Viņš sabiedrībai izvirza jaunu koncepciju, jaunus postulātus. Piemēram, galvenajam karavadonim Ardžunam viņš saka: “Tavs pienākums ir karot! Un, dzīvam esot, tu baudīsi sabiedrības labumus, bet mirstot tu tiksi paradīzē!” Indietis saprata, ka viņa misija — kā daudzu iepriekšējo dzīvju turpinājums — ir savas dharmas īstenošana noteiktā sociālajā nišā.

Mums nav tās reliģijas izpratnes, kas raksturīga kristiešiem vai musulmaņiem — mums būtiska ir tieši dharmas realizēšana. Tā ir izpildīšana, tas ir pienākums, tā ir cilvēka individuālā vieta sabiedrībā. Sevis pašapzināšana un atbilde uz jautājumu “Kas es tāds esmu?” saistāma ar manu vietu sabiedrībā, un mans amats tieši saistīts ar manu karmu.

Piemēra pēc — mums nav tāda jēdziena kā sieva — to varētu drīzāk formulēt kā svēti aizstāvamā reliģiskā dzīvesbiedrene.

Zinu, ka viens no jautājumiem, kam mēdzat īpaši pieskarties, ir vēsturiskā saikne starp indiešiem, latviešiem, lietuviešiem un prūšiem. Atšķirībā no vēdiskās civilizācijas mēs tomēr nevaram lepoties ar milzīgām pilsētām, tāpat arī ideja veidot kaut ko līdzīgu stupām nav attiecināma uz mūsu vēsturisko teritoriju. Cik tuva ir indiešu un latviešu asinsradniecība?

Spriedīsim zinātniski. Mums kādreiz bijusi kopīga liela ģeogrāfiskā telpa. Pirms ledus laikmeta sākuma — vairāk nekā pirms 10 000 gadu — Sibīrijā bija daudz siltāks klimats nekā tagad. Laika apstākļu un citu priekšnoteikumu ietekmē mūsu senči, kuri runāja līdzīgās valodās — varbūt pat vienā, no Sibīrijas lēnām devās dažādos virzienos. Negribu apgalvot, ka latvieši un indieši būtu nākuši no viena un tā paša klana, taču katrā ziņā — no diezgan tuviem.

Viena plūsma, kuras pēcteči ir arī latvieši, no Sibīrijas virzījās uz rietumiem. Cita plūsma — uz pašreizējās Uzbekijas teritoriju, no kurienes viena daļa klanu devās uz tagadējo Irānu, bet otra — uz Afganistānu un Indiju, lai tur būvētu lielas pilsētas, radītu sanskritu un izveidotu vēdisko civilizāciju.

Līdztekus leģendām, mitoloģijai, arhitektūrai, apģērbam, viena no svarīgākajām liecībām, kas ļauj spriest par dažādu tautu tuvību, ir valoda — un nevis šodienas, bet gan pagātnē lietotā. Skaidrs, ka dažus latviešu valodas vārdus indietim viegli atpazīt. Vakar ekskursijas laikā izdzirdēju vārdu tornis, bet senajā sanskrita valodā tura nozīmē tieši to pašu. Vārdu uguns sanskritā izruna kā agni, vārdu māte — kā māta. Šo vienkāršo vārdu kopība saglabājusies no tā pirmsuzslāņojuma laika, kad mēs savā sociālajā attīstībā atradāmies uz viena un tā paša pakāpiena.

Manā dzimtajā Pāli štatā, kur vēl saglabājies sanskrits, cilvēki joprojām lieto senu valodu, kas ļoti līdzīga latviešu valodai. Nav nekāds noslēpums — daudzi Indijas zinātnieki apgalvojuši, ka lietuviešu un latviešu valoda ir ļoti līdzīga sanskritam. Tātad mūsu valodu ceļi kādreiz bijuši kopīgi, to pašu var teikt arī par uzskatus veidojušajām tradīcijām. Vakar kāds mans latviešu draugs lietoja no seniem laikiem nākušo jēdzienu dieva dēls. Savukārt rigvēdās dieva dēls ir ļoti svarīga figūra — tas ir karalis, un tas var būt gan dieva līdzgaitnieks, gan dēls.

Jāņem vērā, ka tik senas vēstures pētījumi nereti izraisa polemiku. Piemēram, noteiktiem politiskiem spēkiem gribētos pierādīt, ka Indijas senās pilsētas pirms tālākās izceļošanas ziemeļu virzienā cēluši ārieši. Termins “ārieši” bieži tiek lietots etnoloģiskā kontekstā

Mūsu valstī tieši patlaban norisinās plašas diskusijas par tēmu: “Sibīrija vai Indija?” Šis strīds jau guvis politisku nokrāsu — piemēram, nacionālisti grib pierādīt, ka āriešu pirmizcelsme saistāma tieši ar Indiju.

Taču, ja mēs pieļaujam hipotēzi, ka ārieši vai kādas citas cilvēku kopas būtu atstājušas Indiju, tad šeit mums nepalīdz ne valodu, ne literatūras avotu, ne mitoloģijas pētījumi — nav atrodams nekas, kas liecinātu par to, ka no Indijas jebkad būtu emigrējušas lielas cilvēku plūsmas.

Pirmkārt, viss, kas atrasts mūsu senajās pilsētās un literatūras avotos, viennozīmīgi liecina — ārieši nekad nekā nav cēluši. Gan rigvēdas, gan diezgan daudzie atrastie zīmogi, kas saistāmi ar āriešu civilizāciju, nepārprotami liecina — viņi tomēr bijuši gani.

Otrkārt, Indijā nepazina zirgu. Lai cik senus indiešu vēstures avotus mēs nepētītu, nāksies pārliecināties, ka Indijai raksturīgs vērsis vai zilonis, bet zirgu mēs neieraudzīsim nekur. Zirgs senos laikos bija tipisks Sibīrijas stepju iemītnieks. Vienubrīd ASV dzīvojošie nacionālistiski noskaņotie zinātnieki — tostarp arī indieši — centās pierādīt pretējo, taču Hārvarda universitātes speciālisti viņu hipotēzi ātri apgāza.

Turpretim āriešu veidotajā dzīvnieku hierarhijā zirgam bija atvēlēta svētuma loma. Viņu rituāls paredzēja ēst tā zirga gaļu, kas pirmais bija ielauzies iekarotajā ienaidnieka teritorijā. Pašas āriešu ekonomiskās eksistences priekšnosacījums bija zirgs.

Kādas vēl zināšanas par āriešiem sniedz rigvēdas?

Indijas ziemeļos ārieši sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem — uz šo vēstures posmu attiecināma rigvēdu un athārvavēdu tapšana. Klejotāji lopkopji ķērās pie ražu ievākšanas, un viņiem sākās parasta lauksaimnieka, bet pēc tam arī — pilsētnieka dzīve. No mitoloģijas viedokļa ļoti interesanti ir tas, ka bijušie klejotāji aizsāka mazu impēriju radīšanu, kas pēc tam, kā zināms, pārauga lielajās impērijās.

Rigvēdās tikai retumis pieminēti metāli, turpretim Indijā dzelzs rūdu sāka apstrādāt vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Rigvēdās ne reizi nav aprakstītas lielas pilsētas, vēl vairāk — vēdiskais dievs Indra saukts arī par Furundru, tātad — par pilsētu un piļu robežu pārkāpēju. Lūk, tāds ir Indras tituls. Turklāt rigvēdās ļ oti bieži pieminētas garas, mokošas un melnas naktis. Kur tās var ieraudzīt? Sibīrijā! Minētas arī baltas, pienainas jūras. Kur tās ir? Visdrīzāk jau Eirāzijas ziemeļos!

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šajā jautājumā ļoti nozīmīgs būtu valodnieku viedoklis. No otras puses — diez vai var cerēt, ka šis viedoklis izrādīsies vienots. Piemēra pēc minēšu jautājumu par indoeiropiešu valodu koka saknēm: viena lingvistikas speciālistu nometne uzskata, ka tās meklējamas Eiropā — Reinas, Oderas, Elbas un Vislas krastos, savukārt citi valodnieki norāda Indijas teritorijas virzienu.

Starp citu, neesmu vienisprātis ne ar vienu no variantiem, un es vārda Eiropa vietā izmantototu terminu Eirāzijas ziemeļdaļa. Taču par mūsu aplūkoto jautājumu — tāpat kā ārieši nekad nav cēluši pilsētas, tāpat viņiem nav arī nekādas saistības ar sanskritu.

Atrastas daudzas šo klejotāju sadzīves liecības. Ja runājam par svarīgākajiem viņu kultūru apliecinošajiem faktiem, tad mums nav zināms vienīgi tas, kādā valodā viņi runājuši un kā šo valodu varētu izlasīt. Iespējams, šumeru civilizācijas ķīļrakstu pētījumi kādreiz mums ļaus noskaidrot, kādu valodu ārieši lietojuši.

Tomēr skaidrs ir pats galvenais — rigvēdās aprakstītās civilizācijas valodu nekādi nav iespējams saatiecināt ar sanskritu. Mēs sanskritā nerakstām no labās uz kreiso pusi, kamēr viņu rakstu pieminekļos tiek rakstīts tieši tā.

Vai esat aplūkojis visus galvenos argumentus, kas izmantoti diskusijās par āriešu izcelšanos?

Būtiski ir arī tas, ka Himalaju konfigurācijas dēļ Indijas kontaktēšanās ar apkārtējo pasauli — tostarp arī iebrukumu formā — senos laikos bija iespējama tikai tās rietumu pusē. Ar to es saprotu teritorijas, kurās patlaban atrodama Pakistāna un Irāna. Tajā laikā pasaule nebija sasniegusi tādu tehnoloģiju līmeni, lai cilvēki gluži kā tūristi varētu šķērsot okeānus. Un nekur nav atrodami pierādījumi, ka lielas cilvēku masas no siltā klimata zemēm gribētu pārvietoties uz aukstākām vietām. Vēsturnieki šādu rīcību joprojām nevērtē kā saprātīgu, jo tajos laikos ciltis arvien meklēja labākās apmešanās vietas.

Un kāpēc gan kādam būtu jāizmanto šis Indijas rietumu koridors, lai dotos prom? Priekša pletās Arābijas tuksnesis. Šajā laikā pārējās auglības ziņā labākās zemes atradās ap tagadējās Latvijas un Ukrainas teritorijām, milzu plašumos starp tām un Indiju līdzvērtīgas zemkopju paradīzes uzmeklēt gandrīz nebija iespējams.

Pirms kāds runā par auglīgo zemju atstāšanu, viņam vajag atcerēties, cik daudz cilšu karu nepieciešams, lai tajās nonāktu un nostiprinātos. Nav nekādu liecību, ka Latvijas, Polijas vai Indijas teritorijā nonākušās ciltis būtu vēlējušās pamest šīs zemes. To pierāda arī skaidrais saprāts.

Daudzi, studējot Jauno Derību, protams, pievērsuši uzmanību tam, ka liela daļa no Jēzus Kristus mūža tajā nav fiksēta. Pēdējā laikā arvien vairāk nostabilizējies viedoklis, ka neaprakstīto laika periodu Jēzus aizvadījis Austrumos, apgūstot dažādas zinības.

To var teikt ne vien par Kristu, bet arī par daudziem citiem — piemēram, Platonu, kurš bijis pat Gangas līdzenumos. Tolaik filozofi pa labi izpētītiem ceļiem bieži devās arī Jeruzalemes vai Katāras virzienā. Platona darbi paši par sevi liecina, ka tos sarakstījis Austrumus labi pārzinošs cilvēks. Turklāt labi zināms, ka, ignorējot grieķu vēsturniekus, vēsturi izprast nav iespējams. Par sengrieķu un indiešu kultūras saskarsmi šaubu nav — Indijā iespējams fiksēt arī diezgan lielu grieķu arhitektūras ietekmi. Plašāku atbildi uz jautājumu var sniegt Šāda vēstures liecība.

3. gadsimtā p.m.ē. mums uzbruka Maķedonijas Aleksandrs. Viņš Aristotelim vaicājis: “Ko tev atvest no Indijas?” Atbilde: “Atvediet filozofu!” Nav zināms, vai filozofs tika atvests, taču šāda līmeņa vīra atbilde mums sniedz nozīmīgu liecību par to, ka Indijā eksistējusi filozofija, ar ko nodarbojušies neprecēti cilvēki.

20. gadsimta pirmajā pusē tieši Tibetas zinību gūšana kļuva par valstisku uzstādījumu sastāvdaļu — pietiek atcerēties šajā virzienā sūtītos Trešā reiha emisārus, kuri lepojās ar savām āriešu asinīm.

Tajā laikā, kad Indijā bija apdraudēti un pat iznīcināti budisma pieminekļi, visus šīs reliģijas darbus centās pārtulkot tibetiešu valodā. Tagad visas ievērojamākās budisma seno zināšanu un filozofijas liecības, kuras esam pazaudējuši, atradīsim pie tibetiešiem. Paši tibetiesi savas izcelšanās ziņā krasi atšķiras no āriešiem — viņi pārstāv mongoloīdu rasi.

Var teikt, ka ļoti ilgu laiku eiropietim Tibeta ir īpašs mērķis. Tā un tai tuvējās teritorijas pārsteidz ne tikai ar visatšķirīgāko apbedīšanas veidu līdzāspastāvēšanu, bet arī ar fantastisku dažādu kultūru sajaukšanos.

Starp citu, netālu no Himalajiem un apmēram 400 kilometru no mana Pāli štata — vietā, kur neviens cits nav vēlējies palikt, — mīt nesaprotamā kārtā parādījies klans. To dēvē par vienu no visskaistākajiem — šajā klanā ir patiesi ļoti izskatīgi cilvēki. Dzirdēts, ka uz turieni brauc vācu sievietes, lai dzemdētu izcilus bērnus.

Savukārt ļoti slēptā Himalaju vietā atrodas Malanas ciemats, kurā pastāv pasaulē visvecākā eksistējošā demokrātiskā sistēma. Tur izveidoto republiku var uzskatīt par Platona grāmatās rakstītā dzīvu iemiesojumu. Malanieši izskatā ziņā pilnīgi atšķiras no Himalaju pamattautām, un viņu vārsmās atrodami daudzi no čehu, slovāku un grieķu valodām nākuši vārdi.

Šodien plaši izplatīts viedoklis, ka Indijas virzienā dodas narkomāni, taču Malanā lielākoties dzīvo pēc zināšanām slāpstoši un izglītojušies cilvēki. Tiesa gan, vislabākais hašišs, ko ražo Indijā, saucas Malanā cream. Šis ciemats var lepoties arī ar viskvalitatīvākajām kaņepēm.

Kamēr vēl pasaule nekā nezināja par demokrātiju, Malanā tā jau eksistēja — iespējams, ka Platona aprakstītā sistēma šeit pastāv vairāk nekā 2000 gadu. Katrs pilngadīgais ciemata loceklis ir goda parlamenta biedrs, taču malaniešiem ir arī neredzams dievs, kas var sodīt.

Agnis Buda