Trešdiena, 4. Jul 2018, 18:31
Pēkšņi atcerējos,

ka es agrāk savu dzīvi diezgan intensīvi pierakstīju. Ienācu šeit, sāku palasīt, kas bija aktuāls pirms 4 gadiem.

Iedomājos, ka jāpieraksta aktualitātes. Vismaz vecumdienās būs kaut neliels atskats.

Soo...life is worse than ever. Man tagad ir divi bērni, tas pats vīrietis, kas pirms 5 gadiem, būvējas māja paid in cash, darbs, kas ļauj man potenciāli kļūt par Latvijas prezidenti (vai pat autoritārā režīma vadītāju), bet es ienīstu dzīvi. Gribēju teikt "vairāk kā jebkad", bet patiesībā - es nekad iepriekš nebiju ienīdusi dzīvi. Mana dzīve vienmēr ir bijusi lieliska. Tikai pēdējos 7 gadus tā ir sūds.

Laikam jāiet ārstēties.

Lai gan es tam neticu - es ārstēju cilvēkus, kuriem zāles nepalīdzēja un šie cilvēki kļūst veseli un laimīgi. I know the system, I know it's tricks. Tikai man paliek sliktāk. Alga par labiem darbiem. Obviously.

Es nīstu Dievu un nevēlos ar viņu runāt. Es vēlos attālināties un aiziet, bet nav jau uz kurieni. Esmu ieslodzīta šajā nepieciešamībā atgriezties pie sarunas ar viņu. Esmu pat mēģinājusi (I mean, 7 gadu laikā ir izmēģināts droši vien VISS) un man tas ir apnicis. Esmu nogurusi un gribu aiziet. MAn nav aizmugures, man nav pleca. Ir tikai solījumi, kas atbalsojas tukšumā.

Trešdiena, 4. Jul 2018, 23:21
[info]nenormaaliigaa

Es nīstu dzīvi, jo tas vienīgais, uz kuru paļāvos, kurš solīja nepamest, neizrāda savu klātbūtni jau krietnu laiku. That’s why. Jo pārējais man ir, bet pārējam nav nozīmes. :)

Ceturtdiena, 5. Jul 2018, 06:43
[info]romija

Čau, Jēzus līgava. :) Vai tad nav tā, ka tas vienīgais to visu esošo Tev devis?