Lai dzīve nebūtu pārāk parasta, pēc lūgšanas "Dievs, davaj - lai šim braucienam tramvajā ir jēga", esmu iemantojusi divus bērnus. Izdošu grāmatu "Kā tikt pie bērniem piecās minūtēs". Redziet, bērnus atrod nevis kāpostos, bet tramvajā! Iekāpa, "piesējās" un tagad laikam sanāk, ka īsti neatsiesies. Jau pāris nedēļu esmu mamma/krustmāte diviem mazpadsmitgadniekiem puikām. Stāsta man, ka viņiem esot sešpadsmit, izskatās un uzvedās uz divpadsmit. Teica, ka nevarot iet mājās, jo tur visi dzerot. Vakar biju apciemot viņu mammu - ir jau grūti sievietei ar nedefinētu skaitu bērnu, ja neprot lasīt, rakstīt un nav darba. Puikām arī švaki ar lasīšanu. Nezinu, kā savos piecpadsmit davilka līdz sestai klasei, ja neprot izlasīt uzdevumu. Alkohols un cigaretes jau arī neveicina smadzeņu darbību laikam.
Ko tālāk? Nu ceru, ka izdosies iemānīt, ka izglītība vispār ir forša. Pagaidām tusējamies, pļāpājam, baudām vasaru (t.i.ejam garās pastaigās, pa ceļam streļījot cigaretes no katra otrā pretimnācēja). Mēģinu pierast, ka dauzīt ceļa zīmes un spļaudīties uz trotuāra ir normāli. Tāpat kā šūpoties uz visaugstāko bērnu šūpolēs.
Nezinu Dieva plānu uz manu treniņu pusaudžu audzināšanā (laikam trakākais vecums - viss, kas galvā (pārsvarā - pornogrāfija), tas uzreiz uz mēles un nekādos padomos vispār neklausās), bet turpmāk apdomāšu divreiz, pirms lūgšu Viņam jaunus uzdevumus pasaules glābšanā :)
Lovin' my life! Yeah! :D
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}