Pēdējos mēnešos biju pieradusi, ka mani mīl, pat aizmirsusi, kāda bija dzīve pirms tam, taču pēdējās divās nedēļās izveidojusies īpatnēja situācija - visi tie, kas mani mīl bez nosacījumiem dažādu apstākļu dēļ attālinājušies katrs savās darīšanās, savukārt man arvien biežāk un ilgstošāk sanācis uzturēties starp tiem, kas nu...it kā jau mīl, bet tajā, uz Zemes pierastajā veidā - pie nosacījuma, "ja". Tiem, kas "aiz savas mīlestības mani cenšas pārmācīt, jo vēl taču man tikai labu", tiem, kas "nemaz neiedomājas, ka manas personiskās dzīves publiska paušana varētu būt man sāpīga", tiem, kas "mīl manu kompāniju, bet ne mani" utt utjpr. Tirgus un politikas pasaule. Un visžēlāk, ka tie bieži ir vistuvākie. Man vajadzētu saņemties un rādīt viņiem mīlestību, mīlēt viņus, bet ir tik grūti - dabiskā aizsargreakcija ir norobežošanās no tā, kas var sāpināt. Ir grūti mīlēt kādu, kam nerūp tavas izjūtas, kas, iespējams, tās pat uzklausa, taču tikai tādēļ, lai pats varētu izteikties.
Jā, es zinu - tikai tādēļ jau esmu vēl šeit, lai to parādītu tiem, kas vēlas tikt mīlēti - ka var. Bet šodien man vienai ir grūti. Šodien man šī naida un neglītuma pasaule ir apnikusi. Šodien, tāpat kā jau vairākkārt pēdējā laikā, arvien spēcīgāka parādās vēlme pārtraukt šo eksistences formu.
ES VAIRS NEGRIBU KĀPT, ES VAIRS NEGRIBU RĀPTIES! ES GRIBU, LAI TU MANI PACEL UN UZNES DEBESĪS!!!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}