Svētdiena, 10. Maijs 2009, 21:35

Pieaudzis un sevi cienošs cilvēks nemēdz ņirgāties par trīsgadīgu bērnu, jo tas neprot vēl kārtīgi runāt.
Parasti cilvēki ķiķina par to, kas vēl pašiem nav līdz galam skaidrs, vai arī ir izveidojusies pārākuma apziņa, jo tiem šķiet, ka kaut kas ir tapis skaidrāks nekā citiem līdzcilvēkiem. Zems pašvērtējums un nepiepildītas ilgas parasti ir tas, kas liek par kaut ko nievājoši vīpsnāt.
Tas, kurš ir sapratis lietu kārtību, ar mīlestību cenšas palīdzēt citiem nevis smejas par tiem; tam, kurš jau gadiem prot lasīt, nešķiet sen vairs uzjautrinoši maza bērna boksterēšana, par to parasti uzjautrinās tie, kas paši tik tikko sākuši lasīt, bet nav tikuši par to pienācīgi novērtēti. Ņirgāšanās par kāda cita nodarbošanos ir visskaļākais sauciens pēc atzinības un pilnības tajā, ar ko nodarbojas pats.

Ja Jūs zinātu, CIK ĻOTI mīlēti esat! Ja Jūs spētu just, CIK ĻOTI cienījami esat! Ikviens! Vislielākais un vismazākais. Un arī vidējais. VISI mēs esam bezgalīgi mīlēti!

Svētdiena, 10. Maijs 2009, 23:05
[info]nenormaaliigaa

nu daudzi cilvēki jau dzīvē mēdz ņirgāties :)

Svētdiena, 10. Maijs 2009, 23:27
[info]psihs

tad tu gribi teikt, ka pie šitā ieraksta nav vainojams neviens konkrēts gadījums, bet tev vienkārši tā ne no kā ienāca prātā?

Svētdiena, 10. Maijs 2009, 23:29
[info]nenormaaliigaa

nē, tā es nesaku. :)

Svētdiena, 10. Maijs 2009, 23:29
[info]nenormaaliigaa

visam vienmēr ir savi iemesli :)