Tu nekad nesagaidīsi, ka kāds tev pasniegs ūdeni, ja nevēlēsies to saņemt. Dievu neizaicina un nepierāda. Tur jau ir tas suns aprakts, ka Dievu vispirms jāpieņem par esošu, TIKAI tad var sākt Viņu sadzirdēt. Nevar sadzirdēt to, kurā neklausās. Dievs nebļaustās. Viss ir tavās rokās - Dievs vienkārši gaida, līdz TU PATS izvēlēsies sākt ar Viņu sarunāties.
Dievs nepārtraukti audzē zāli izkaltušā zemē, bet cilvēki mīcās un paniski bļaustās "nav zāles, nav zāles!", iecentrējušies uz zāles meklēšanu. Pēc tam sāk vainot lietus neesamību, viens otru un sliekas. Ja cilvēki apstātos un sāktu vērot, tie pamanītu, ka zāle aug nepārtraukti. Ja tie ļautu zālei ieaugties, nevis nomīcītu knapi uzdīgušos asnus, tie varētu drīz vien baudīt zaļu, smaržojošu mauriņu.
Dievs ir, bija un būs. Vai mēs baudam kopdzīvi ar viņu vai mīcāmies pa sakaltušu zemi - tā ir tikai mūsu izvēle.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}