Kā lai es atzīstos, ka man ir skabarga, ja jūs, savu baļķu aizēnoti, mestos mani izsmiet par manu skabargu?
Kā lai es pastāstu, ka neesmu pilnīga, ja jūs, būdami droši par savu pilnīgumu, izstumtu mani no savas sabiedrības?
Es mēdzu kļūdīties, bet man nav neviena, kam es varētu par to pastāstīt. Vēl nekad neviens nav nostājies nevis man aiz muguras, bet man priekšā, lai pasargātu. Vēl nekad mūžā neviens nav bijis manā pusē tā, lai es to justu, lai es zinātu - viņš tur arī paliks. Līdz galam un vienmēr.
Kopš dzimšanas esmu mācīta nebūt es pati, nejusties vērtīga tikai par to vien, ka esmu. Kļūdīšanās ir negods, tādēļ kļūdu atzīšana automātiski liktu justies sliktai. Patiesums ir noniecināts līdz izsmiekla līmenim. Godīgums - uzskatīts par naivumu un muļķību. Ir izstradājusies nepieciešamība pierādīt savu taisnību un savus talantus, kaut arī man nemaz nepatīk justies labākai par citiem. Jāpierāda tādēļ, ka vērtība netiek piešķirta pati par sevi. Jāpierāda tādēļ, lai izdzīvotu, lai nenomētātu ar akmeņiem, lai neizstumtu, lai neizsmietu.
KĀ CILVĒKI VAR NODZĪVOT MŪŽUS, MELODAMI!?
Melodami sev un ikvienam, melodami par gandrīz katru savas dzīves soli! Nevis cenšoties kopīgi priecāties par dzīvi, radot kaut ko skaistu, liekot savu roku klāt LIELAJAM Pasaules Skaistumam, bet gan nemitīgi graujot to, ko kāds cenšas radīt. Graujot, jo pašiem nav drosmes nolikt masku un priecāties. Šķietami vieglāk ir graut.
Es esmu nogurusi no maskām. Esmu nogurusi no savtīguma, meliem, intrigām un mākslīgām darbībām! Esmu nogurusi no graušanas! Es gribu nolikt masku, tā manī izraisa riebumu, es nespēju cienīt sevi par to, ka to nēsāju. Pat tad, ja tās noņemšana nozīmē nošaušanu, dzīve melos ir nevērtīgāka par dzīvi vienatnē. Es ļoti ceru, ka kāds, kuram arī būs bijusi drosme noņemt masku, mani atradīs. Es zinu, ka tā būs!
Uz redzēšanos!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}