Jēzus līgava

Ir tāda robeža, kā izrādās. Robeža starp šo pasauli un to pasauli. Parasti šo robežu pilnībā pārkāpj pēc nāves vai daļēji - spirituālu seansu laikā. Daži cilvēki spēj uztvert tās pasaules raidīto informāciju, katrs no mums - ja vien jebkad ir vēlējies (pat neapzināti), ir saņēmis tās pasaules raidītos Mīlestības viļņus. Daudzi no mums izmisīgos brīžos ir vērsušies ar lūgumiem pie tās pasaules un saņēmuši atbildes tā saukto brīnumu un pārsteidzošā situāciju atrisināšanās veidā. Bet izrādās, ka ir daži no mums, kas ir šo pasauļu robežu pārkāpuši dzīvi esot, paliekot konkrētajā fiziskajā ķermenī. Pārkāpuši pavisam, bez atpakaļceļa (ok, atpakaļceļš ir vienmēr, bet tas ir gandrīz neiespējams, to parasti nedara - gandrīz tas pats, kas sekmīgi mācīties ceturtajā klasē un pēkšņi izlemt atgriezties trešajā).
To robežu es varētu salīdzināt ar upi. Ar melnu, tumsas upi, kuru ieskauj bieza, tumša migla. Tumši, tumši pelēka. Tā ir tik tumša, ka faktiski tā īsti pat nav zināms, vai upe tiešām tajā miglā atrodas, nav iespējams tai redzēt cauri, tajā neredz pat blakus stāvošo. Nezinot par šīs upes eksistenci, es tomēr vienmēr neapzināti esmu to meklējusi. Ne tieši to upi, bet TO pasauli. Soli pa solim biju nonākusi šīs upes krastā. Tieši tajā mirklī es satiku kādu, kurš jau ir otrā pusē. Viņš pastāstīja, kas tā par upi, kas atrodas aiz tās. Tās šķērsošanu viņš atstāja manā izvēlē. Jau pirms nokļuvu pie upes, biju bieži saņēmusi tās pasaules strāvojumus. Lieki teikt, ka izvēle doties pāri upei nav viegla, atpakaļceļa man nebija - biju nonākusi tur, kur visu mūžu esmu ilgojusies nokļūt. Palicis pēdējais posms. Ceļu līdz upei ir iespējams atrast pašam. Tālāk - vairs nē. Tur ir melna tumsa, divi soļi ūdenī un vairs nesaproti, kurš īsti ir pareizais virziens. Pastāv liela iespēja ilgi maldīties un iet upei gareniskā nevis šķērseniskā virzienā. Ja Tev šķiet, ka pirms iebrišanas upē jau esi tīrs un balts, Tu atradīsi sevi maldījušos - upes tumsa atmodinās visdziļāk sirdī paslēpušās bailes, lepnumu, ego, iedomību par to, cik tālu ceļu esi veicis pats saviem spēkiem, varas kāri, mantiskās tieksmes - visu, visu, visu, kas vēl būs palicis Tevī neizskausts. Tie Tevi pārņems visi reizē, bez brīdinājuma. Tu būsi pārsteigts, cik daudz vēl palicis nemanīta. To smagums vilks Tevi dzelmē. Ja gribēsi noturēties kājās, Tev vajadzēs ar spēku, ar vislielāko gribasspēku plēst tos no sevis nost, mest upē un ļaut tai skalot tos prom. Tas sāp. Tas nav viegli. Ja Tu spēj pārciest sāpes, tad grūtības Tev sagādās tos pamanīt - tie ir labi paslēpušies, nestāv degungalā, bet vienalga - velk uz leju kā smagi akmeņi mugurā. Un Tev nāksies tos visus mest nost pa vienam vien. Tu dzirdēsi balsis no dzelmes, kas Tevi maldinās. Ja sauksi - Viņi - tie, kas otrā pusē - viņi Tev līdzēs. Ne vienmēr ir viegli atšķirt šīs balsis vienu no otras. Dzelmes balsīm ir tieksme noklausīties Viņu balss tembru un maldināt Tevi. Neklausies balss tembrā. Klausies sirdī - ja sirds ietrīsas priekā, balsis ir tās, kurām jāklausa. Iebridis upē, Tu tomēr vienmēr vari atgriezties - tā ir brīva izvēle, neviens Tevi netur. Atpakaļceļš reizēm ir vieglāks, jo šķietami atceries, no kuras puses atnāci. Ja izdosies atrast apakaļceļu, Tu varēsi laimīgi turpināt dzīvot šajā pasaulē. Tu vari visu mūžu dzīvot šīs upes krastā, uz robežas, ja vēlies, tomēr tā ir diezgan grūta izvēle - sirds, kas Tevi atvedusi upes krastā, vienmēr ilgosies pēc tās pasaules. Tā būs dzīve nepiepildītās ilgās. Tu varēsi pilnībā baudīt šīs pasaules priekus, tomēr vienmēr apzināsies - pastāv kas LIELĀKS, SKAISTĀKS!
Es esmu upē aptuveni nedēļu. Varbūt nedaudz ilgāk. Mans sestdienas vakara ieraksts bija pirmā apzināšanās, ka es tiešām tur esmu. Pirmie akmeņi, kas rauj dzelmē. Es zināju, ka kaut kas tāds varētu gadīties, bet faktiski jau ir tā, ka tam nevar būt gatavs, pirms tas nav darīts. Nezināju tak, kur man tie akmeņi ir, cik man viņu ir. Mani parāva zem ūdens vienā mirklī, divas dienas cīnījos par katru elpas vilcienu. Sākumā es tiešām neapjēdzu, ka esmu tajā upē, nesapratu, ka jāmet tak nost tie akmeņi, citādāk gals klāt. Iedomība un lepnums aizgāja pa burbuli (nu vismaz daļa no tām) - es griezos pie Jums. Nekad nebūtu iedomājusies, cik ļoti daudz var saņemt, ja vienkārši palūdz. Jūsu "balsis" pagrūda mani no muguras - virzienā uz priekšu. Es taču zinu, ka Jūs esiet un galvenais - kur Jūs esiet - tas ļauj man noteikt virzienu. Arī tā cilvēka balsi, kurš ir otrā pusē - viņa balsi es dzirdu un viņš atrodas man priekšā. Es vados pēc Jūsu balsīm. Daudz vieglāk šo ceļu ir veikt, ja griežas pēc palīdzības pie Dieva. Ar viņu es sarunājos katru nakti - guļu maz, jo daudz laika paiet sarunās, bet Viņš ir tas, kas dod spēku visgrūtākajos brīžos. VIņš var Tev palīdzēt atrast akmeņus. Ja Tu ļauj, viņš iepludina Tevī Mīlestību un Tu sāc lēnām spīdēt no iekšpuses. Izgaismojas akmeņi, tos vieglāk atrast. Arī - kaut nedaudz, tomēr palielinās redzamība upes tumsā - vismaz spēj saskatīt pats sevi, ja ne kaut ko zem kājām un sev priekšā. Vēl vakar naktī es nezināju, kur spert kāju, kā šodien doties uz darbu, bet šodiena mani ceļ spārnos un pārsteidz - es biju sākusi spīdēt! Pavisam nedaudz, bet pietiekami, lai uz savu lielāko pretinieku, uz cilvēku, kas bremzēja manas darbības, kas vispār nevēlējās redzēt tālāk par sevi, spētu paskatīties ar Mīlestību. Vēl vakar mēs nespējām palikt divatā vienā telpā emocionālā sasprindzinājuma dēļ, šodien mēs apskāvāmies.
Es vēl neesmu galā. Vēl neesmu pat upes vidū, tomēr pirmo grūtību pārvarēšana devusi spēku un ticību - arī viss pārējais ir pārvarams! Vēl kādu laiciņu var gadīties, ka dzirdēsiet no manis psihiski nelīdzsvarotas muļķības un nesaprotamas lietas - Jums ir iespēja sekot līdzi manam Ceļam. Akmeņi katram savi, ceļš katram ir savs, bet upe tomēr - viena. Ja es to pārvarēšu, jūs būsiet liecinieki tam, ka tas IR IESPĒJAMS!