Otrdiena, 9. Sep 2008, 08:52

Interesanti. Atkal tuvojas robeža, pie kuras ļoti jāuzmanās nepāršaut pāri mēram. Intensitāte aug. Iespēja sajukt prātā arī pastiprinās, tas mirklis, pie kura var nojukt un nespēt vairs izšķirt - kas īsts un kas izdomāts. Bet man patīk tā sajūta, kad degu no iekšas, kad tiek intensīvi apgūtas kādas iepriekš neapzinātas virsotnes. Es dedzinu saites ar šejieni. Ar katru no šīm intensīvajām reizēm arvien vairāk saišu sadeg. Mana balva ir rēns ezers kalnu ielokā un zvaigznes. Milijoniem zvaigžņu. Un tās visas - manas!
 ir doma | 8 raksta

Otrdiena, 9. Sep 2008, 09:55
[info]nulle

var jau būt, ka ir forši un es no vecuma esmu palicis skeptisks un smīnošs, ja kāds lieto vispārākās pakāpes :)))
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 9. Sep 2008, 09:58
[info]nenormaaliigaa

es arī esmu uzmanīga ar tādiem. pareizi, ka smīni! bet šī ir mana dienasgrāmata un es šeit kurinu sevi. bieži tas viss ir nedaudz pārspīlēts, bet tā vajag. lai degtu ir jāpapūš. :)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 9. Sep 2008, 09:59
[info]nulle

:))) jā
Iepriekšējais - Atbildēt