Piektdiena, 5. Sep 2008, 22:41

Nu labi. Pačīkstēšu mazliet, esmu pilnīgā strupceļā, ceru uz Cibas Dievu, ka viņš palīdzēs man atrisināties, jo parasti tā ir - tiklīdz problēmu ieraksta cibā, tā atrisinājums atnāk pats - tāpat kā ar tām vēlēšanām, kuras šeit ieraksta - tās piepildās.

Tātad - joprojām par "braukt-nebraukt". Biju jau izlēmusi, ka braukt uz Beļģiju būtu neprāts, bet tagad saņēmu e-pastu no savas nākamās darba devējas, ka viņa atbalsta un uzskata, ka būtu vērts. Respektīvi situācija sekojoša - esmu atradusi savu dzīves jēgu, prieku un ideālo nodarbošanos. Viss ir ļoti apburbuļojoši, mans jaunais darbs mani sēž un gaida, es jau trinos, kūļāju kājas un nevaru nociesties, kad tikšu tam klāt, turklāt - man nepārtraukti nāk klāt arvien jauna informācija, kas noder manam turpmākajam darbam, viss notiek likumsakarīgi un vedina uz to, lai es pēc iespējas ātrāk tiktu darīt to, ko esmu izlēmusi. Pat vēl vairāk - tagad mani pie tā saista zināms ieguldījums, jo vakar šim pasākumam aizdevu "nelielu" naudas summiņu, lai tas izdzīvotu, tā ka mani arvien vairāk lietu saista ar topošo darbu. Tas nav viss, viss ir vēl jaukāk - oktobra sākumā man ir nedēļu garš seminārs Jūrmalā, dalība kurā man nodrošināta, aizvakar uzzināju par Beļģijas semināru - nedēļa oktobra vidū - uz kuru, sapratu uzreiz - MAN JĀBRAUC! Jo tas, ko es tur varu iegūt, būtu nenovērtējami manam nākmajam darbam, manai profesionālajai un garīgajai izaugsmei, kā arī personiskajai dzīvei. vēl vairāk - mana dalība šajā arī ir apstiprināta, man atliek tikai stundas laikā uzrakstīt pieteikumu. PLusā zināšanām man būtu iespēja nedēļu pavadīt kopā ar "potenciālo", kas, protams, arī nav zemē metama iespēja. :) Viss jauki un skaisti - atgriežos no semināra un pēc 20 dienām sāku strādāt, lai aktīvi beidzot liktu lietā iegūtās zināšanas, prasmes un pieredzi.
Tagad par to, kādēļ tas nav iespējams: man ir iesākts projekts pašreizējā profesijā, kuru man jāpabeidz līdz aiziešanai. Plusā man vēl jāuztaisa diplomdarbs līdz decembrim...nezinu, varbūt līdz decembra vidum. (Kad jābūt gataviem diplomdarbiem parasti?lol). Arī tas vēl nav viss - papildus diviem augstāk minētajiem semināriem, plānots 12 dienas pavadīt Itālijā kopā ar šābrīža šefu. Tas viss kopā prasa aptuveni divreiz vairāk laika nekā man ir, ja es neapmeklēju savus seminārus. Pastāv iespēja to padarīt īsākā laikā, bet tad tam vajag vismaz trīstik iedvesmas, nekā es esmu spējīga saģenerēt, jo ar katru dienu arvien mazāk gribas skatīties uz to, kas nu jau pieder pagātnei. Varētu jau atteikties no esošā projekta, pamest iesākto, tomēr tas būtu ļoti nesmuki, netiktu novērtēts pārāk augstu, pašai arī būtu nepatīkami, ja aizietu no darba nepabeigusi to. Grūti manā sfērā nodot iesāktu projektu citam - lieks laika un naudas patēriņš. Bet tā nebūtu arī tā lielākā problēma - šobrīd strādāju ģimenes mafijas uzņēmumā, aiziešana no turienes pēc sešiem nostrādātiem gadiem jau ir gana sāpīga. uz mani liktas cerības, ka turpināšu vadīt šo uzņēmumu kādu dienu. Aiziet ar negodu būtu īpaši sāpīgi - ģimenes jautājums, u know...Ar katru dienu arvien grūtāk koncentrēties uz esošo darbu, arvien pieņemamāka šķiet ideja pamest visu un skriet ar galvu sienā, tfu(!), tas ir savas dzīves piepildījumā.
Jā, un tam visam noslēgumā vēl stāv Austrālija, kas var nedaudz traucēt mana DD aizstāvēšanas datumam.

ĀMEN.

Tātad - kādas ir manas iespējas:
A) kārties, jo nevaru izlemt (neder, jo būtu muļķīgi pamest tik skaistu dzīvi sīku ikdienas problēmu dēļ)

B) pamest iesākto projektu (maksāt kādam, kas to izdara manā vietā), paciest ģimenes nosodījumu (uz kādu laiciņu), izbraukāt puspasaules, iegūt pieredzi, kontaktus, vīru (bērnu arī varbūt pie reizes), zināšanas, iedvesmu, prieku, atbrīvotības sajūtu par to, ka pagātne mani vairs netur (t.i. esošais, netīkamais darbs), vispār pilnīgu lidojumu, cerību pilnu skatu nākotnē, rīcības brīvību...un vispār beigu galā varbūt saņemties un izdarīt neiespējamo - pabeigt projektu (bet nu tas ir diezgan neticami, ka es to izdarīšu)

C) nomierināties, saprast, ka visu B punktā minēto būs iespēja iegūt arī nedaudz vēlāk, nīkuļot pie sava objekta līdz kamēr esmu aiznīkuļojusi līdz 90% pabeigtībai un tad uzkraut kādam kolēģim (par samaksu, protams), jo vairs nav laika pabeigt, iesākt DD un cerēt, ka pēc jaunā darba sākšanas būs arī laika DD pabeigt, vīru un bērnu atlikt līdz novembra vidum, Austrāliju arī varbūt atcelt, jo nu jau vairs nav iedvesmas neko gribēt...dārgi arī - liela nauda par parastu kora tusiņu. Varbūt arī iedvesmoties un pabeigt to projektu, lai tak ģimenei (nu labi - pašai arī) prieks (nē, pašai tomēr diezgan vienaldzīgi - varētu arī atpirkties, nejūtu vajadzību pēc pabeigtības sajūtas šajā sfērā), jo viņi vispār ir pamatīgi satraukušies par manu veselā saprāta stāvokli (pēc tam, kad izteicos, ka DD man vairs nav nekā cita, kā vien plika papīra vērts un ka galīgi nav iedvesmas to vispār darīt).

D) apvienot B un C kaut kādā jaukā kopsakarībā, resp., izdarīt visu iespējamo (strādāt pa naktīm/atrast iedvesmu/izlūgties brīnumu/atrast alternatīvu utt.)

E) Babilonieši

F) Cits variants

______________________________

ATvainojos, ka tik gari (ja nu kāds dalasīja līdz beigām), bet es te mēģinu sakārtot savu dzīvi. Priecāšos par komentāriem - ja nu starp Jūsu gaišajām domām atrodu savu zelta vidusceļu...ja nu es pati vairs nespēju uz situāciju paskatīties objektīvi (ai. nu spēju, es jau tāpat zinu, ko es darīšu, lol)(nē jau nē - nezinu gan. LOL)

OK. LAi iet.
ENTER!

Sestdiena, 6. Sep 2008, 00:26
[info]romija

raksti īsāk, man galva griežas.negribas, lai Tu justos kā pasūtīta uz Austrāliju.:)

Sestdiena, 6. Sep 2008, 00:37
[info]nenormaaliigaa

NU es jau nevarēju īpaši īsāk. Domu lidojums, zin'kā. Rakstīju cerībā, ka rakstot pašai atnāks atbilde :)