Jēzus līgava

"Juventus" tradīcijas nelauž - balli jāatstāj pēdējiem. Pēc dejošanas pa pielijušo estrādi visas nakts garumā kopā ar saujiņu koristiem-ilgdzīvotājiem Latvijas augstākās raudzes diriģentu vadībā piecos rītā dziedājām "Lauztās priedes" Fa mažorā, "Vanadziņu" divus toņus augstāk nekā iespējams un "Saulpērkondaugavu", kuru koristu izjūta par tonalitāti līdz dziesmas beigām tomēr iebīdīja vietā. "Dziedošajā tramvajā" atstāju pēdējās balss paliekas. Ir agrs rīts. Vientuļš trolejbuss aiztraucas pa pielijušo ielu. Tālumā skan "Mājās jāiet, mājās jāiet" un es saprotu - dzīves pēc dziesmusvētkiem nav. Ķermenī pēkšņi mostas jauni spēki, prāts iegūst mundrumu, šķiet, varētu iet un kalnus gāzt, tikai - nav nekādu kalnu. Viss ir beidzies. Pasaule pēkšņi kļuvusi pelēka un vienmuļa, iestājies liels, liels NEKAS.

Un es iedomājos - vai pēc ķermeņa miršanas arī dvēsele tā jūtas? Ir piedzīvots kaut kas liels - vesela dzīve. Dzīve, kas aizvadīta pilnvērtīgi un par 100% baudot katru tās mirkli, neatstājot vietu nožēlai, nepiepildītām ilgām un nepadarītām lietām. Ir noticis kaut kas LIELS un kaut kas tik skaists, ka tā kritizēšanai vai vispār jebkādai vērtēšanai vairs nav vietas. Aplis ir noslēdzies un tajā vairs nav ko pievienot.

Ak, tā ir tikai filosofija, radusies pēcsvētku sajūtu ietekmē. Patiesībā es gribu izteikt lielu prieku par pagājušo nedēļu. Lielāko atzinību Sirmajam par izcilo pasākuma koncepciju un spēku, vēlmi, spēju pacelt vienkāršu tautas padziedāšanu līdz garīgas augšanas pasākumam. Teterovskim arī gribējās izteikt sajūsmu par viņa milzīgo enerģiju dziedāt un pat lēkāt līdzi, diriģējot sadziedāšanos 3 stundu garumā, bet visu sajūsmu noplacināja pēdējais hīts - kopā ar Cimkusu viņiem izdevās izcili neadekvāti izpildīt (drīzāk - piesmiet) manu mīļāko dziesmu. Ziedi un cieņas apliecinājumi palika pie manis. Organizatoriem varu teikt tikai "+1" par reti labi organizētu lielmēroga pasākumu nedēļas garumā. Detaļas vienmēr var uzlabot, kļūdas vienmēr var atrast, tomēr kopumā pasākums bija noorganizēts tā, lai maksimāli atvieglotu piedalīšanos tajā, nezaudējot par to prieku.
BEt īpašs paldies "Mocartam" - meitenei, kas no priekšā stāvošas rindas kopkorī pagriezās pret mums noslēguma koncerta laikā, lai sašutušā balsī infromētu, ka "jums tur viena skaļā balsī visu laiku dzied šķībi par ceturdaļtoni, es nevaru šitā padziedāt, toni jauc nost." Pārsteigtas nesapratām - smieties vai raudāt par šo absurdo piezīmi, beigās novēlējām meičai, lai viņai "arī priecīgi svētki un ka mēs vispār īstenībā esam soprāni, kas netīšām iemaldījušies pie altiem". Meitenei droši vien grūti palika stāvēt, gribējās kādam izteikt savu sāpi. Var jau saprast - 35cm uz katru dziedātāju nav gluži liela platība. VIetām meitas stāvēja pat divās rindās tur, kur vieta tikai vienai. Bet tādi jau laikam ir viņi. Nu tie DZIESMUSVĒTKI.