Tu - normāls cilvēks - piecelies agri, agri no rīta (t.i. agrāk kā parasti), samiegojies brauc pirmo reizi kopš Ziemassvētkiem uz universitāti, lai aizietu pēc grāmatām beidzot (sesija kā nekā), gadies būt universitātē tieši deviņos, Tev ienāk prātā, ka vajag noiet garām tieši 319.auditorijai (kas nepavisam nav pa ceļam uz bibliotēku) un ieraugi - kursabiedri drūzmējas pie auditorijas. Kas lēcies? EKSĀMENS?! TAGAD? Nu labi, nav brīnums, ka es par to nezināju - es pat nezinu eksāmena jautājumus - kur nu vēl atbildes un eksāmena laiku. Džeki samusina, ka jāiet rakstīt, ka varot taču špikot, bet man taču ne špikeru, ne grāmatas - nekā. Prasu pasniedzējam - kad vēl varēs rakstīt, uzzinu, ka ne-pārredzamā nākotnē. Saprotu, ka esmu aizsapņojusies un ka sesija tūlīt beigsies, saņemu dūšu, noklausos aiz durvīm eksāmena jautājumus, izdrukāju no e-pasta kursabiedru sūtītos n-gadu vecos špikerus, atrodu vajadzīgos un, pārmetusi krustu, dodos auditorijā. Slinķiem veicas!
hip-hip-urrā!
(clap) (clap) (clap)
P.S. Lai piepildītu šo dienu pilnībā pabeidzām rasēt kursa darbu un tikko atcerējāmies, ka šodien ir kursa tusiņš. Atradām šoferi un - laikam plāns izgulēties vismaz šonakt nepiepildīsies. (chuckle)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}