Jēzus līgava

Es pēkšņi pamanīju kaut ko svarīgu. Šeit man ir tāda gandrīz vai kārtības mānija, es spēju dusmoties un nīkt (nav drukas kļūda - netīrība tik tiešām iznīcina mani) par ikvienu sīkumu, par ikvienu zemē nomestu drēbi, par nesaklātu gultu un karoti uz galda. Ja pat ne dusmoties, tad vismaz izjust MILZU vēlmi to visu sakārtot, noslaucīt, aizvākt, piegludināt. Pat tad, kad to izdaru ne vienmēr esmu mierā un svētlaimē par to, cik jauka vide man apkārt.
Tikko biju vecāku mājās. Es vienmēr atceros tās mājas kā ļoti tīras un visumā arī samērā sakārtotas (bez izmētātiem priekšmetiem nevietā). Sēžot dīvānā pamanīju, ka jau trešo dienu žurnālgaldiņš aizgāzts ar konfekšu papīriem, mandarīniem, cepumiem, žurnāliem, lietotām krūzēm, glāzēm un visādām tālvadības pultīm - visiem sīkumiem, kas tur rodas, ja liela ģimene ir sestdienā,svētdienā mājās. BET - mani tas nepavisam nav traucējis šīs dienas...

HIpotēzes par to, KĀPĒC TĀ?

Variants A: Tur ir daudz brīvās telpas, uz kā fona tas aizgāztais žurnālgaldiņš liekas sīka vienība, bet šeit it kā arī netrūkst vietas...

Variants B: Pirmā intuitīvā doma, kad to pamanīju - attiecību sakārtotība tur un šeit. Varbūt mana zemapziņa vēlas maksimāli sakārtot telpu sev apkārt, ja jau attiecības ar sevi un kopdzīvistiem nav sakārtotas? Pat kojās dzīvojot, man šādas mānijas nebija - tur visas attiecības bija skaidras, bez iekšējiem saspīlējumiem.