| |
[14. Jan 2010|16:57] |
| [ | mūzika |
| | Coldplay - Violet hill | ] |
Mājas, mājas... Esmu mājās. Zvanīja Ķiršu skūpsts. Aicināja pavadīt šo nedēļas nogali kopā. Es teicu, ka padomāšu. Zvanīja Ķiršu skūpsta brālis un aicināja pavadīt šo nedēļas nogali kopā. Es teicu, ka padomāšu.
Bet es zinu, ka nedomāšu. Sestdien es pamodīšos kādā nezināmā vietā un būs jau par vēlu... Es ceru, ka būs par vēlu.
Iedzeru savas baltās tabletītes. Pēdējās naktis sapņoju par slimnīcu. Vienmēr guļu gultā, glaudu balti krāsoto sienu ar roku. Vēnas uz tās sapampušas un izspiedušās, locītavas klātas brūniem plankumiem. Skatos griestos. Bet pa logu var redzēt tumšu mežu. Otrā rokā iedurta sistēma. Vēnas pulsē. Un tā katru nakti. Dažkārt redzu sevi ejam uz tualeti, bet nekad netieku līdz galam. Vienmēr, atverot durvis, redzu vecu sievieti invalīdu ratiņos. Viņa pasmaida mani ieraugot, viņa papleš muti platā prieka izpausmē, bet tās mutes dobums ir melns, tumšs un kluss. Es vienmēr gribu tikt garām, bet, kad gribu gar sienu paspiesties viņai garām, vecā sieviete satver mani aiz rokas un lūdz palīdzību. Tas ir vienīgais, ko saprotu no viņas. Vienīgais.
Es nekad nepalīdzu.
Nav nekādu secinājumu. Nekad neesmu aizrāvies ar sapņu tulkošanu. Vainoju tabletes.
Mainu tēmu.
Jau skolas laikos nesmējos. Vēl joprojām nesmejos. Nekad nesmejos par jokiem ko nesaprotu. Nekad nesmīnu kailas, nepierādītas pārākuma izjūtas dēļ. Par citu neveiksmēm smejas tikai tie, kurus vajā skaudība un pašu uzpūtība. Tādi cilvēki ir trula nelabuma vērti.
Te man jāmin piemērs no pusdienlaika sapulces, kad priekšnieks savu slikto garastāvokli izgāza uz kādu sievieti. Viņš no sirds laida vaļā savu riebīgāko (neko īpašu nepasakot), kamēr upuris sēdēja, skatoties uz savām rokām. Kad es novērsos no šī skata, es ieraudzīju, ka daļa manu kolēģu slēpj smīnus un smaidus aiz lapām, rokām, dokumentu mapēm, izmisīgi tajās rakņājoties pēc sava neesošā prāta. Viņu sejas raustījās ļaunā priekā. Es atgāzos krēslā un mani pārņēma riebums. Es sev jautāju - vai šie cilvēki patiešām ir pieauguši?
Arī pēc sapulces, dodoties atpakaļ uz kabinetu, es biju liecinieks pāris grāmatvedības daļas sieviešu ne pārāk noklusinātajam priekam par Upura nolikšanu. Viņas smējās, sabāzušas galvas kopā, kamēr Upuris, noguris un drūms, steidzīgi aizslīdēja garām, vilkdams no žaketes kabatas vientuļu Caines paciņu.
Es apstājos, jo sievietes man pamāja. Nācās pienākt pie viņām. Iebāzu vienu roku pelēko bikšu kabatā. Izlikos nemanām viņu pārbalinātos matus, biezo kosmētikas kārtu un melni krāsoto skropstu plivināšanu. Kopš pamanīju, ka grāmatvedības daļas sievietes ar mani flirtē, es uz viņām neskatos. Vienkārši vairs negribas.
- Priekšnieks (patiesībā tika lietots vārds), atkal ārdījās, - viena no viņām teica.
- Tāds viņš ir, - es noteicu.
- Man nepatīk Upuris... viņa ir tik...
Normāla? Neiet ar jums kopā uz solāriju? Nešpaktelē seju? Neaprunā cilvēkus, kurus nepazīst?
- Kāda?
- Man viņa vienkārši nepatīk.
Nu, protams, ka nepatīk. Viņa jūs cenšas ignorēt, nepiedalās jūsu darba biedreņu savienībā, neiet ar jums uz bāru medīt neprecētus, bagātus vīriešus.
- Man patīk, kad viņš bļauj uz Upura. Tas vienmēr izklausās tik smieklīgi. Vai ne? - aicinājums pasmieties.
- Nē.
Dodos tālāk. Iespējams tā nebija precīza sarunas atstāstīšana, bet neviens nav ideāls.
Es prātoju vai esmu vienīgais cilvēks šajā pasaulē, kam nesagādā prieku citu publiska pazemošana. Kad man bija deviņi gadi, es domāju kāpēc man nekad nenāk smiekli, tagad es esmu pārliecināts, ka tā dara tikai tādu mežonīgi zvēri kā cilvēki. Viņus varētu salīdzināt ar suņiem. Cilvēki ir kā klaiņojoši suņi. Bet arī tas nav precīzs salīdzinājums, jo pret klaiņojošiem suņiem es izjūtu žēlumu.
Šo domu es nepabeigšu, jo vēl līdz galam neesmu izdarījis spriedumu par šo cilvēku paradumu. Es to novēroju visur, visos vecumos, jo pašlaik esmu izgājis cauri vairākiem vecumiem (kuros nekad vairs neatgriezīšos). Var mainīties truluma stils, izpausme, bet tas tomēr paliek viens un tas pats. Caur gadsimtiem, caur mūžiem, caur cilvēkiem. Vienmēr. Mūžīgi.
Vēl viens iemesls kāpēc pamest darbu un turpināt studijas. |
|
|