| Only women bleed. |
14. Jan 2010|08:50 |
Tuvojas kārtējā piektdiena. Kopā ar bariņu mačo došos uz bāru, kur skan vecas, mazliet melodiskas krievu dziesmas par dzīves grūtumu, sievietēm, rītausmu un roks, protams, ka roks. Tur par lētu naudu tirgo milzīgus alus kausus un, kad tikko sāku dzert, viens šāds kauss spēja nogāzt mani gar zemi. Tagad ir mazliet savādāki laiki. Vajag divus.
Patstāvīgs nogurums. Tagad, ierodoties apnikušajā darbā, sāku dienu ar kafiju. Darbam esmu iegādājies dārgo pupiņu kafiju, jo te galu galā ir darbs. Kad tev ir izdevies pakāpties augstāk, tad ne vien tikai alga ir liela, bet arī bezdarbība. Varbūt es ar to mazliet pārspīlēju, bet visā visumā tas, ko mācīja vidusskolā par to, ka, pieaugot algai, pieaug atbildība... Tās ir muļķības. Bet es nevēlos iedziļināties. Tāpat dzīve ir raksturojama ar teicienu ''ne viss ir zelts, kas spīd''.
Turpināšu. Kafija? Kafija. Esmu iecienījis kafijas pupiņas ar melnās šokolādes garšu un mēdzu iegriezties vienā šokolādes veikalā pēc rūgtās šokolādes. Tad mutē rodas garša, kas ir izteiksmīga un patiesa. Tā nemelo, atšķirībā no dzīves.
Pagriežoties pret plašajiem sava kabineta logiem (jo es izmantoju portatīvo datoru, pašlaik tas ir manā klēpī), es redzu to, ka ārā ir tik balts, ka tas mani žilbina. Viss balts. Koma. Priekšā logam ir garas, platas žalūzijas.
Vakaros iedzeru vidēji divas tabletes miegam un man tas nepatīk. Nespēju pārtraukt, nespēju to apturēt. Man liekas tas progresē. Man liekas esmu slims. Es nezinu. Rokas trīc. Tāpat ilgi nespēju aizmigt un zaudēju ēstgribu. Cenšos ēst.
Vēl joprojām ceru pamest darbu, izvilkt dibenu no ērtās vietiņas manā lieliskajā biroja ādas krēslā un pabeigt to, ko vēlējos tad, kad tikko ierados pilsētā, kā mazliet citādāks es.
Nē, es esmu palicis tas pats tikai tagad spēju atļauties labāku ēdienu, labākas drēbes un visu dienu esmu redzams klasiski piegrieztos uzvalkos, skatāmies pulkstenī, eleganti pavelkot žaketes piedurkni uz augšu, kamēr uz otras rokas elkoņa uzmaukts portfelis. Nekas nav mainījies.
Un tomēr ir.
Es pat nezinu kas.
Uz galda kūp kafijas krūze. Garaiņi vērpjas nesaprotamā mākonī. Laižu tiem cauri trīcošās rokas kalsnos pirkstus. Uz tiem samaukti gredzeni. Gribu vēl. Vēl gredzenus. Auskarus.
Bieži spoguļos neskatos, bet, reiz paskatoties uz sevi, sāku to darīt aiz vien biežāk un biežāk. Manu uzmanību pievērsa krītbālā seja, ēnām klātie vaigi un bezdibenīgie acu dobumi. Ja ciešāk ieskatās ik pēc nedēļas, var redzēt, ka kaut kas notiek. Tie vaigi - tie iekrīt.
Būtībā iet uz bāru - es gribētu paspēlēt biljardu. Bet mačo uzreiz meklēs sievietes, kuras mēģināt piedzirdīt (vai vispār neizmaksāt neko), pavedināt viņas ar saviem muskuļiem, tad iestūķēt kādā tualetē un agresīvi izdrāzt. Man tas liekas pārāk brutāli. Pārāk dzīvnieciski. Es esmu mazliet perverss. Es esmu sastrādājis daudz ko, bet pēdējā laikā man no šīm vīriešu un sieviešu attiecībām paliek nelabi.
Brutālas attiecības. Es gribētu tās izpētīt un izanalizēt.
Ķiršu skūpsts zvana. Es arī šad tad mēdzu uzgriezt viņas numuru. Īsti nezinu kāpēc. Viņa daudz smejas un lieto biezus lūpu spīdumus. Iespējams tas ir pareizi, jo Ķiršu skūpstam ir biezas, izteiksmīgas lūpas. Nesaprotu, ko viņa manī atradusi. Es izskatos pēc spoka vai purva slīkoņa. |
|