| Dzīves prastības |
[17. Feb 2009|10:22] |
Pārsteigumiem pilnā nedēļas nogale. Kārtējā pārmērīgā alkhola lietošana un svētdienas pamošanās no griezīga telefona zvana. Tas ir vienkārši nepatīkami, bet, kad tu ieraugi, ka tev uz krūtīm ir sievietes roka - tas ir vienkārši ļauni, jo gulēt es aizgāju viens. Nē, nu labi. Atbildēju uz telefona zvanu. Pamodās viņa un pieglaudās man pie krūtīm kā maza, pašapmierināta kaķenīte.
Tā bija viena no nepatīkamākajām situācijām, kādās esmu nokļuvis. Patiesībā tā turpinas, jo mīlestība (viņas gadījumā) nerūs.
Sievietes ar saviem trikiem ir vienkārši kaitinošas. Pietiek tikai satikties vienā ballītē, un tev atkal neliek mieru.
Tik daudz sniega... bet šodien vairs nesnieg, jo gaiss ir gaišs. Saule... nebiju pamanījis, ka saulainu dienu nav bijis mēnešiem. Skumji? Nomācoši? Nē.
Manā kabinetā kopš štatu samazināšanas ir ekspresso automāts. Dzeru ekspreso gandrīz visu laiku un esmu iedzīvojies galvas sapēs. Tā jau ir ar mani... mums, kad tiekam pie kaut kā, kas piederējis ''augstākam līmenim''. Smiekli nāk. Mierīgi. Pavisam mierīgi. Es dzīvoju un tur nekā nevar padarīt. Esmu kā vientuļa kaķu tante. Darbdienās tupu savā dzīvoklī tumsā, smēķēju un bužinu savus mežoņus. Es vienmēr esmu paticis dzīvniekiem. Varbūt tā nav īsta kaķu tantes vientulība, bet es neesmu tik vecs, lai mani sauktu par onkuli. Mani sauc par ''jaunu vīrieti''.
Dienas un mēneši iet, bet es vēl joprojām eju pa riņķi un neesmu apmeiteņojies. Vai tas man dara raizes? Nē. Tikai pārāk daudzas reizes esmu gājis pa vienu un to pašu apli. Darbs - mājas 5x ''draugu'' dzīvoklis - piedzerties - paģiras - jauns dzīvoklis - klubs - piedzerties - mājas = paģiras. Viss iznāk tādos kā mīnusos, ja paskatas.
Kaut kas jāizdomā. |
|
|
| Solitary man |
[17. Feb 2009|15:14] |
|
Atkal snieg… es vairs nespēju...
Melinda was mine 'til the time
that I found her holdin'
Jim and lovin' him.
Then Sue came along,
loved me strong,
that's what I thought,
but me and Sue,
that died, too.
Don't know that I will
but until I can find me,
a girl who'll stay and
won't play games behind me.
I'll be what I am,
a solitary man.
|
|
|
| |
[17. Feb 2009|15:16] |
Patiesībā es nejūtos tik pašapmierināts. Viss brūk. Te neiet runa par manu morāli vai manu attieksmi. Tā var būt divkosīga un liekulīga. Nē, ko es cenšos apmānīt... tā tāda ir, bet tas neko nemaina. Cilvēki mūžīgi būs ap mani, un es droši varu kaukt, ka man tas nepatīk, jo nekad nebūšu vientuļš. Vismaz ārēji. Vai tā ir vientulība, kas kauc pret mēnesi? Nē. Viss brūk ne jau manī.
Vakardien pārtrauca kurināt. Alga samazināta. Tēvam un mātei neklājas labi. Patiesībā daudziem man pazīstamajiem ir grūti. Es negribu uzskaitīt dažādo mūsdienu nelaimju sarakstu. Bet tāda sajūta, ka visapkārt savilkušies melni mākoņi. But my world is so white what else could I say?
Es neesmu nedzīvs priekšmets. Man ir mazliet grūti, jo visi meklē atbalstu pie manis, kas sešos džemperos drebinās savā dzīvoklī pie veca sildītāja, jo rajona katlu mājai problēmas ar finansējuma dabūšanu kaut kādam remontam. Ko es varu palīdzēt?
Vislabprātāk visiem parādītu vidējo pirkstu, lai iet dirst.
Pirms pāris dienām atradu kaimiņienes suni mētājamies pie vecās, grūstošās padomju stroikas, kad biju izgājis pastaigāties. Kaimiņienes suns bija klasificēts kā pazudusis, bet tagad piedevām ir miris. Kaut kas to pūkaino dzīvnieku ir nomušījis. Neviens neko neziņos tāpat. Kas tad pret tiem sīkajiem smerdeļiem izcīnīsies? Ne jau nu 70 gadus veca tantiņa, lai arī suns bija viņas vienīgā izklaide un iemesls, lai izietu ārā. Ļoti nožēlojami.
Patiesībā skumji.
Man vēl joprojām ir mans ekskluzīvais ziemas mētelis, mīkstā šalle un melnā tirgus cigaretes kabatā. Ko es ar to gribu pateikt? Neko. |
|
|