|
17. Feb 2009|15:16 |
Patiesībā es nejūtos tik pašapmierināts. Viss brūk. Te neiet runa par manu morāli vai manu attieksmi. Tā var būt divkosīga un liekulīga. Nē, ko es cenšos apmānīt... tā tāda ir, bet tas neko nemaina. Cilvēki mūžīgi būs ap mani, un es droši varu kaukt, ka man tas nepatīk, jo nekad nebūšu vientuļš. Vismaz ārēji. Vai tā ir vientulība, kas kauc pret mēnesi? Nē. Viss brūk ne jau manī.
Vakardien pārtrauca kurināt. Alga samazināta. Tēvam un mātei neklājas labi. Patiesībā daudziem man pazīstamajiem ir grūti. Es negribu uzskaitīt dažādo mūsdienu nelaimju sarakstu. Bet tāda sajūta, ka visapkārt savilkušies melni mākoņi. But my world is so white what else could I say?
Es neesmu nedzīvs priekšmets. Man ir mazliet grūti, jo visi meklē atbalstu pie manis, kas sešos džemperos drebinās savā dzīvoklī pie veca sildītāja, jo rajona katlu mājai problēmas ar finansējuma dabūšanu kaut kādam remontam. Ko es varu palīdzēt?
Vislabprātāk visiem parādītu vidējo pirkstu, lai iet dirst.
Pirms pāris dienām atradu kaimiņienes suni mētājamies pie vecās, grūstošās padomju stroikas, kad biju izgājis pastaigāties. Kaimiņienes suns bija klasificēts kā pazudusis, bet tagad piedevām ir miris. Kaut kas to pūkaino dzīvnieku ir nomušījis. Neviens neko neziņos tāpat. Kas tad pret tiem sīkajiem smerdeļiem izcīnīsies? Ne jau nu 70 gadus veca tantiņa, lai arī suns bija viņas vienīgā izklaide un iemesls, lai izietu ārā. Ļoti nožēlojami.
Patiesībā skumji.
Man vēl joprojām ir mans ekskluzīvais ziemas mētelis, mīkstā šalle un melnā tirgus cigaretes kabatā. Ko es ar to gribu pateikt? Neko. |
|