| |
[26. Nov 2008|14:51] |
|
Viss ir iespējams. Nekas nav neiespējams. Cilvēks var lidot. Protams, ka var. Arī bez izpletņa un lidmašīnām, arī bez gumijlēkšanas. Tikai beigās jāsamierinās ar letālu iznākumu. |
|
|
| |
[26. Nov 2008|21:42] |
Nu kaut kas man viņai bija jāaizraksta un tā stundām ilgi sēdēju, kodot trīcošo roku pirkstus un grozoties krēslā, kamēr izdomāju. Tomēr nekas vēl nav zināms.
Mana morāle nav no labākajām un grimst vēl zemāk. Negribu nevienu paraut sev līdzi. Viņa darīs laimīgu kādu... nē, šādi argumenti manas šaubas nemazina.
Viņa raksta par daudz vienā reizē. |
|
|
| |
[26. Nov 2008|21:48] |
Smēķēju, smēķēju, smēķēju un smēķēju. Man liekas, ka esmu slims. Bet tāds jau es esmu, kad zinu, ka ir to vērts kārtīgi kaut ko apsvērt.
Ārā ir tumšs.
Es redzu sevi piektdien slīdam pa pūli melnā uzvalkā, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un brūnu ādas jostu. Nākamajā rītā es gulēšu ar kādu šejienes medus un piena lēdiju, izlikšos par galantu džentelmeni, vakarā es piedzeršos un ārdīšos... svētdien braukšu ēst kotletes.
Kaķis atkal ielēc man klēpī. Suni tā arī nepaņēmu. Sapratu, ka manam dzīves veidam nederēs. Suņa vietā man ir kaķene. Melna. Runcis ir pavisam parasts. Bet viņi jūtas kā mājas, un es arī. Drīz jau būs labi. |
|
|
| Dziļā doma. |
[26. Nov 2008|22:28] |
|
Es gribētu būt īsts vīrietis. |
|
|
| Es aizgāju no tās sarunas. |
[26. Nov 2008|22:34] |
Mani itin viss apmierina, ja es nespēju precizēt kas mani neapmierina. Mani raksturotu kā parastu Nezināmās pilsētas puisi.
Nē, es jūku prātā... jāiet uzpīpēt un jāpalien zem segas kopā ar kaķiem. Es kļūšu par vientuļu kaķu mīļotāju. Un mana baltā seja būs kā saburzīts laba papīra gabals, bet saņurcīts. |
|
|