| |
[19. Mar 2008|07:58] |
| [ | gara-stāvoklis |
| | mundrs kretīns | ] |
| [ | mūzika |
| | Papa Roach - getting away with murder | ] |
Nu man ir jāiet uz darbu. Nāk miegs. Ir beigušās arī cigaretes. Pa ceļam būs jānopērk. Tagad galvenais nogrūzt vakardienas mēteli un visus citus apģērba gabalus kaktā un sameklēt ziemas mēteli ar ekstravaganto ādas apkakli. Galu galā es jau nu netaisos palikt citu vīriešu ēnā.
Biju mājās divos kā jau visi puslīdz kārtīgi bērni. Kas īsti notika Tur ārā, ņihhuja neatceros. Bet dzēris daudz jau nu nebiju.
Hmm... ja tā padomā mazliet neskaidri, bet tomēr atceros, ka mēs ar E slidinājāmies pa bruģi, ejot uz veikalu un viņa smējās un viņas acis mirdzēja, saskatot manī seksuāla uzbudinājuma objektu. Bet es izlikos to nemanām. Mēs cipa esam tikai draugi.?
Viņa var domāt, ko grib, bet es pat netaisos tagad no vienām cipa ''nopietnu'' attiecību skavām mesties otrās.
Ārā ir superīga ziema. Jālaiž uz kalnu snovot, kamēr vēl tāds dievīgs laiks pieturās. Būs arī jāiet ar kājām. Negribu kratīties pa tiem piestūķētajiem tramvajiem, bet līdz mašīnai vēl pāris tūkstoši jāiekrāj. Kredīts? Nē, paldies. Es gribu nopirkt uzreiz. Man nepatīk tā visa kredītu sistēma, lai arī tā ir ērta jebkuram, kuram trūkst naudas. Bet man viņas netrūkst. Es varu pat aizlaist uz Parīzi, ja vēlos. Bet par savas ''mašīnas'' naudu khem.
Es tik daudz gribu izdarīt uz šīs ziemas rēķina, ja tā padomā un laikam jāpievalda rokas, un jābeidz bezkaunīgi visu nodzert, nopīpēt un noēst, ja negribu sevi ar šiem plāniem iegrūzt badā līdz pat nākamajai algai.
Atkal mp.4 austiņas jāsasprauž ausīs un jāmetas iekšā dzīvē. Nekur tālāk gan par Kādas pilsētas centru netikšu un savas darba vietas krēslu. Un nekas vairāk kā ceļā sastaptie cilvēki un varaskārie darba kolēģi mani neapbrīnos un neapskaudīs. Cipa ''draugi'' jau ir kļuvuši par tādiem draugiem, ka, kā esmu ievērojis, pat mani atbalsta. Mjā jūtos nu TIK pagodināts. |
|
|
| |
[19. Mar 2008|12:48] |
| [ | gara-stāvoklis |
| | apmierināts | ] |
| [ | mūzika |
| | datora sīkšana, rādio | ] |
Darbiņš, darbiņš, darbiņš un vēlreiz darbiņš... ehh šis darbiņš... Priecājos, ka man ir pašam savs kabinets. Dažkārt arī priecē, ka ir arī sekretāre. Aizlaidu šo maitu, lai iet uzbarot savu celulītu. Viņa var izlikties, ka viņai tāda nav. Viņa var izskatīties tieva un var būt pat simpātiska, bet, ja turpinās nēsāt TIK pieguļošas bikses, tad cilvēki turpinās novērsties no viņas rakstura un blenzt uz to raupjo mizu, kas spiežas caur biksēm. Dažkārt vienkārši priecājos, ka esmu tikai vīrietis un, ka nespēju ne aptaukoties, ne iegūt kaut ko tādu uz savām kājām. Pat pēc tādas krietnas lazanjas stūķēšanas kuņģī kā tikko pusdienlaikā (jā, es arī dažkārt ēdu).
Darbdiena pusē. Turpina snigt. Dzeru kafiju. Man ir tik labi un tik omulīgi. |
|
|