nelasilasi - 13. Jūnijs 2012

Jean Echenoz. Ravel.

Kaut kas īsti nav. Vai nu neuzrunāja vai arī vienkārši nesapratu. Protams, savā ziņā aizkustināja tas tēls: mazais, aizmāršīgais un neciešamais Ravēliņš savā mazajā mājiņā un laka kurpēm kājās, kurš apgalvo, ka „Bolero” jau nav nekāda mūzika.

Tie pēdējie metri tiešām ir visgrūtākie. Prāts jau aizsteidzas uz priekšu - uz brīdi, kas viss būs izdarīts, uzrakstīts un nokārtots – un aizmirst, ka vēl jau ir mazliet jāpiepūlas, lai tur nonāktu. Citiem vārdiem sakot – mani piemeklējis slinkuma uzbrukums finiša taisnē.

Es cienu cilvēkus, kas prot skaidri izteikties. Šīs cieņas īpašu saasinājumu izjūtu katru reizi, kad saskaros ar tiem, kuri to nespēj. Ļoti grūti sadarboties, un vispār kaitina.