nelasilasi - 25. Augusts 2009

Pamazām sāku iegaumēt un aptvert savus kaimiņus. Fonu veido ziņkārīgas tantes, kas mani vēro, kā viņām pašām šķiet, neuzkrītoši. Bet ir arī spilgtāki tipāži, kas uz šī fona izceļas – steidzīgā dāma, Iron Maiden fans un kaķis, kas dzīvojas kāpņutelpā – no rīta guļ uz blakus tepiķīša un velta man tādu skatienu, ka uzreiz kļūst skaidrs, kurš te ir galvenais.

Mājas nav mājas, ja uz tām nevar atnākt ciemos. Pie manis var, un pirmais ciemiņš bija pavisam īpašs un tāds… nu, tāds, ko klusiņām uzrunāt kā tajā grāmatā: Mans mīļais grūtsirdi!..

Toties nākamā viešņa nu gan būs nešpetna, atnesīs smaržīgo meža zemeņu liķierīti un teiks: Čau, vecā!

Man ļoti patīk, kā dejo Belén Maya. Tik sievišķīgi un plastiski. Un viņas seja ir īpatnēji skaista un izteiksmīga. Salīdzinot – piemēram, Sara Baras veido brīnišķīgas, sarežģītas horeogrāfijas un viņai ir perfekta kāju tehnika, bet man viņā pietrūkst tieši maiguma/ievainojamības. Īsi to laikam var nosaukt par skaistuma izjūtu – B. M. skaistuma izjūta ir tuva manējai.