nelabrit

Pieraksti no Ventspils brauciena
6/17/26 05:37 pm
nelabrit
PIRMĀ DIENA.
1. Brauciens ar riteņiem no Ventspils centra līdz Būšnieku ezeram pa velo celiņu (12km). Nav daudz ko piebilst par pašu ceļu, bet man gribas pateikt paldies par pusdienām un super garšīgo pašcepto kūku. Cilvēks vienmēr jūtas gaidīts, ja pēc gara ceļa viņu sagaida silts mājas ēdiens. Turklāt, vēlāk taps arī skaidrs, kāpēc bija tik svētīgi tik kārtīgi paēst pirms ceļa.
2. Brauciens ar riteņiem apkārt Būšnieku ezeram (7km). Ceļš ap ezeru ļauj nedaudz ielūkoties mazdārziņu rajonā “Pīpiķi” (hehe) un sniedz izvēli starp vairāk un mazāk publiskām peldvietām. Mēs arī nopeldējāmies. Ūdens bija tīrs un mīksts. Arī ādai mīkstums pielīp. Vienīgi diezgan patālu jāiet līdz dziļumam. Toties tā ir vieglāk atrast smukus akmeņus. Elīnai pēc peldes uz ievērojamu laika sprīdi pielipa arī viena spāre. Tas bija diez gan stilīgi un man arī nedaudz skauda. Mierināju sevi ar domu, ka vismaz pirms braukšanas šurp Rakstniekmājas saimniekam (kaķim) es interesēju.
3. No Būšnieka ezera līdz Staldzenes ūdenskritumam (3km). Mums šis īsais posms aizņēma vairākas stundas, jo tiklīdz nokļuvām pie jūras, tā nolēmām tur arī sagaidīt saulrietu. Ja mūsu peldkostīmi un dvieļi nebūtu slapji no ezera, tad noteikti ietu peldēties arī jūrā, jo ūdens bija ļoti labs. Grūti izdomāt, ko tādu gudru uzraksta par jūru, jo tāpēc jau turp tieši parasti brauc - lai nedomātu. Vai esot pie īstās jūras Kurzemē horizonts šķiet kaut kur tālāks, nekā esot pie līča? Jup. Vai ūdens ir zaļāks? Vai jūrmala platāka? Vai gaiss ir labāks? Skaidra lieta. Tieši nesen thredos redzēju, ka tagad esot vēl termins “dižjūra” un šai reizei tas ļoti piestāv, jo diža bija jūra un dižas bijām arī mēs.
4. Staldzenes stāvkrasts un ūdenskritums. Izrādās uzskatāms par dabas unikumu, jo veidojies uz ieža, kas ir šķietami neiespējams pamats ūdenskritumiem, bet to uzzināju tikai pēcāk. Tas ietek no Lošupes (hehe). Mums sanāca nokļūt pie ūdenskrituma ļoti maģiskā brīdī, kad mākoņi tieši iekrāsojās rozā. Tā kā tas ir stāvkrasta malā, tad meža nakts melnums nav redzams un pēkšņi rodas sajūta, ka atrodies uz citas planētas. Elīna man čukstēja ausī, ka tūlīt no kaut kurienes izlīdīs kāds dinozaurs, bet nekas tāds beigās nenotika.
5. Atpakaļceļš uz Ventspils Rakstnieku māju (14km). Šajā punktā nedaudz nošāvām greizi, tāpēc rekomendēju, ka pēc tam izvēlaties doties atpakaļ uz veloceliņu pie Būšniekiem (tā ietaupot 4-6km), bet, ja izvēlaties tomēr apskatīt stāvkrastu pilnā tā garumā, tad ņemiet vērā, ka nekur īsti tādas normālas izejas no jūras vairs nebūs. Mēs kaut kā pavisam nejauši nolēmām paņemt pauzi un piesēst uz viena nolauzta koka, kur ieraudzījām taku, kas ļauj uzkāpt augšā un tā kā tur bija bērnu ratiņu sliedes, tad šķita, ka maršruts būs drošs. Beigās izrādās, ka ceļš aizved uz muitas zonu, bet ejot gar dzeloņdrāšu noklāto betona žogu var iziet atpakaļ uz pilsētu un pat ļoti jēdzīgā vietā. Pēc šīs ekspedīcijas pelnīti nolēmām iestiprināties ar hotdogiem diennakts Circle K pie koncertzāles "Latvija", kurā pārdevēja pacienāja ar Raffaello, savukārt nākamajā dienā tirgū mani kāds vīrietis pacienāja ar konfekti. Tā kā variet būt droši, ka Ventspilī dzīvo jauki cilvēki.

OTRĀ DIENA
1. Brokastis kafetērijā "Bitīte". Es tiešām nepārspīlēju ar izteikumu, ka tur bija visgardākā kafija un brūkleņu maizīte kādu vispār jebkad jebkur esmu provējusi. Tiešām iesaku turp aiziet. Protams, varbūt piepalīdzēja tas, ka brokastojām nedaudz novēloti, bet tas brīvdienām piestāv. Es pamodos nedaudz ātrāk un paspēju izlasīt vēl dzejas krājumu un kad pamodās Elīna, tad izrādījās, ka viņai tirgū vajag kaulus (?). Tomēr nebija arī tā, ka izsalkums būtu palicis nežēlīgs un tāpēc viss garšoja labi. Viss garšoja labi, jo bija jūtams, ka tur ir cilvēki, kuriem patīk tas, ko viņi dara.
2. Pastaiga uz Dienvidu molu un atpakaļ (8km). Pēc vakardienas mums nebija nekādas īpaši izplānotas dienas, ja neskaita vēlmi izlikties par tūristēm. Tā arī darījām. Pa ceļam iegājām mazā veikaliņā pēc saldējuma, izstaigājām mazās ieliņas (it īpaši skaista ir Līvu iela), kur beidzot izskatījās, ka kāds dzīvo pa īstam, es iemērcu arī kājas jūrā, bet pirms manas prombraukšanas paēdām kārtīgas pusdienas Pilskrogā. Tur arī bija traki garšīgi. Vai arī varbūt es pārākilgi jau ilgojos pēc Kurzemes.