nekurlande

Es gribētu laimīgu, stabilu laulību. Nu, moš bez bērniem. Ja nav bērnu, bet ir tikai laulība, tad arī jāsaka, ka tas ir svarīgākais dzīvē? :/

(Reply to this) (Thread)

Ja kaut kas būtu jāsaka, es domāju, ka uz jautājumu 'kas ir svarīgākais dzīvē?' cilvēks ar laimīgu un stabilu laulību atbildētu taisni tā. Uz jautājumu par svarīgāko pusdienu daļu, es laikam atbildētu 'kebabs', jo neesmu baudījusi burgeru, un, ja teiktu, ka burgers, iespējams, visi tie kebabvīri, kas lieto cibu un seko man, uztaisītu man banu. Īsāk sakot, būtu riktīgi interesanti, ja Hermanis, vai tur kāds cits kriets ģimenes vīrs, pubiski sacītu, ka galvenais dzīvē ir no savas Vīnē dzīvojošās mīļākās Žanetes dekoltē šaukt amfetamīnu,ar kreisajā rokā esošo īlenu tikmēr durot maziem ežiem laukā acis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu ezīšus neaiztiec, Alvi! ;(

Es vakar sev kā reiz sataisīju 8 kebabveidojumus. Tūliņ ēdīšu tādu pusdienās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hah. Ak, Tu laimigais nezvērs. Man pagaidām spīd histērisku māšu tēja ar nosaukumu "Revive me" un tās sausās rīsu maizes, kas nepieskatītas atstātas darbā uz virtuves galda. Un tad vēl vakarā ņemšu dalību savās pirmajās raudzībās. Netieku droša kāda tipa pasākums tas ir, tā kā vēl domāju, vai investēt šampī, vai kebabā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu nez, atkarīgs no tā, kādas raudzības. ja pie foršiem cilvēkiem, tad kebabā, ja ne pārāk, tad šampī. lai vieglāk izturēt, zin kā.
no otras puses - moš raudzībās tāpat dod ēst. nez.. nekad neesmu bijusi.

(Reply to this) (Parent)

a ko hermanis saka? man vispār liekas, ka tādiem cilvēkiem viņu darbs parasti ir dzīvē svarīgākais un viņi tur tā īsti neko nespēj padarīt (nu ja kaislība uz mākslu ir lielāka nekā uz paša sievu/bērniem)

(Reply to this) (Thread)

Nu, ierakstā runāju ar to, ka vai nav viegli atzīt, ka ģimene ir galvenais, ja ir septiņi bērni un stabila,šķietami laimīga laulība.Un par to, vai maz citādi drīkst izteikties pie šādiem apstākļiem. Gan jau, ka to arī saka. Nu neko nesaka, pašsaprotamais caur caurēm pierakstiem. Darbs un intrigas esot figņā, galvenais ir ģimene. Darbs jau līdzi velkas kā dzinējs, ko viņš iekustinājis brīdī, kad prioritātes bijušas citas. Lai gan nekad nav bijis nekāds pilnīgi bez privātās dzīves interesēm darbaholiķu louneris. Nezinu cik daudz esi redzējusi doķenes, intervijas un rakstus ar viņu. Tā kā nezinu ko sacīt. Tēma bija par viegli un par to 'vai drīkst citādāk'.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikam neuzķēru jautājuma uzstādījumu - atzīt ka ģimene ir galvenais nevajadzētu būt tik grūti, savukārt, jā, varētu nebūt viegli, pirmkārt, atzīt sev un pēc tam citiem ka ģimene ir palikusi (izrādījusies) kaut kur otrajā plānā. vispār jau man šķiet ka to nevar zināt, līdz brīdim, kamēr neieaudz tādā situācijā.

es reiz skatījos doķeni ar vienu no saviem mīļākajiem filmu režisoriem, kurš arī strādāja teātrī. kad viņš pateica sievai, ka dabūjis darbu kā galvenais producents lielā foršā teātrī, sieva bija pietiekami gudra lai uzreiz saprastu, ka ar šo gājienu savu vīru ir principā zaudējusi un jāšķiras, jo vienam cilvēkam laiks ir tieši tik, cik tāds ir, un spiest kādu kaislīgi nodoties ģimenes dzīvei arī nav baigā jēga, ja cilvēks to dara sakostiem zobiem. no otras puses gan jā - septiņi bērni ir tomēr zināma atbildība, zināms indivīdu skaits, kurus ievest šajā pasaulē nesačakarētus un kādam tas tiešām varētu būt svarīgāk par visu citu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā,jā. Saprotu to visu. Runa ir par to, vai gadījumā nav VIEGLI pateikt to, ka ģimene ir svarīgākais, ja tev ir septiņi bērni un, vai vispār citādi DRĪKST teikt. Tas,ko atbildēju cilvēkam ar Bovija seju. Es saku, ka man par varžu kājām labāk garšo kartupeļi, jo varžu kājas nekad neesmu baudījusi un pretējas atzīšanās rezultātā man mamma vairs kartupeļus varbūt nevarīs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā nu bet, protams, ka visvieglāk ir runāt par lietām, par kurām tu esi domājis. viss pārējais var novest pretrunās un, iespējams, maldos actually nonākot konkrētajā situācijā. aizliegt jau neviens neko nevar drīkst/nedrīkst kategorijās, bet, manuprāt, apgalvojot kaut ko, tikai pieņemot ka tas ir vai nav viegli, nedrīkst brīnīties, ka cilvēki to pārāk neņem par pilnu. respektīvi, es tev tādā gadījumā nelūgtu viedokli par varžu kājām un visticamāk jebkura saruna par tām, ja nu vienīgi nav fikcija, diezgan ātri arī aprautos. cilvēks jau drīkst teikt visu ko, svarīgi tikai, kādus argumentus viņš izmanto, lai pamatotu to sajūtu vai nostāju. iespējams, cilvēkā ir dabisks ar čuju par to, ka ģimene ir svarīga vai nav, iespējams, ka tas mainās tikai tad, kad esi radījis bērnu - who knows, abas atbildes derīgas gan jau.

(Reply to this) (Parent)