nekurlande

pashizgaazeejs @ 02:25 pm: laikam neuzķēru jautājuma uzstādījumu - atzīt ka ģimene ir galvenais nevajadzētu būt tik grūti, savukārt, jā, varētu nebūt viegli, pirmkārt, atzīt sev un pēc tam citiem ka ģimene ir palikusi (izrādījusies) kaut kur otrajā plānā. vispār jau man šķiet ka to nevar zināt, līdz brīdim, kamēr neieaudz tādā situācijā.

es reiz skatījos doķeni ar vienu no saviem mīļākajiem filmu režisoriem, kurš arī strādāja teātrī. kad viņš pateica sievai, ka dabūjis darbu kā galvenais producents lielā foršā teātrī, sieva bija pietiekami gudra lai uzreiz saprastu, ka ar šo gājienu savu vīru ir principā zaudējusi un jāšķiras, jo vienam cilvēkam laiks ir tieši tik, cik tāds ir, un spiest kādu kaislīgi nodoties ģimenes dzīvei arī nav baigā jēga, ja cilvēks to dara sakostiem zobiem. no otras puses gan jā - septiņi bērni ir tomēr zināma atbildība, zināms indivīdu skaits, kurus ievest šajā pasaulē nesačakarētus un kādam tas tiešām varētu būt svarīgāk par visu citu.