nekurlande

Starpība, manuprāt, ir diezgan fundamentāla. Savs bērns ir bioloģiskais imperatīvs, ģenētiski noteikts un instinktīvs uzstādījums savas sugas turpināšanai. Savā ziņā bioloģiskais pēcnācējs drīzāk ir savtīguma izpausme, ja tādā reptiļa smadzeņu un cīņas par izdzīvošanu līmenī vispār var runāt par tādu jēdzienu kā savtīgums. Savukārt pieņemts bērns vai mājdzīvnieks vairāk ir saistāms ar altruismu.

(Reply to this) (Thread)

Par altruismu mēs varam vienoties.
Un par savtīgumu, kas nereti nāk līdzi sava bērna radīšanai. Nereti to var labi novērot situācijās, kad vecāks ir vīlies savā bērnā (pat mazulī) un saka, ka iztēlojies un gribējis citādāk. Nemaz nerunājot par savu nepiepildīto sapņu realizācijas uzspiešanu bērnam. Tas, ka tiek radīts, jo gribas to un to, nevis, jo šķiet, ka ir iespēja kādam palīdzēt un dot iespējas.

Ierakstā gan vairāk runāju par maza bērna un dzīvnieka līdzīgajām uzvedības izpausmēm. Nesaku, ka bērni un dzīvnieki ir vienādi, kāds par citu labāks, vienkārši to, ka tiem mēdz būt līdzīgas izpausmes.

(Reply to this) (Parent)