:
Pagaidām diezgan veiksmīgi esmu tikusi galā ar savu uzskatu par to, ka man nekad nav garlaicīgi un garlaicība kā termins priekš manis ir svešs, vienīgi reizēm pārnākot mājās un noguļoties ar skatu pret griestiem, pēc ilgāka klusuma brīža un nesamiegtām acīm, ar jēgas atrašanas jautājumu ir tā pagrūtāk. Ar jēgu visam, ko esmu darījusi līdz nonākšanai šajā gultā. Dīvaini, jo guļot, vai pamostoties pie kāda ciemos šāds jautājums prātu nešķērso. Varbūt pie vainas nolāpītā nasta, kuru uzliek mana vārda latīniskā nozīme, piemēram. Nu, vai arī pārziedējušais pavasaris.
:
Nupat ejot pa ielu man neizsakāmi sagribējās nodejot vienu valsi. Vienu valsi un viss, paspiež rokas, pasaka paldies, novēl labu dienu un čau. Tas tik būtu pasakaini, ja te būtu pieejams tāds serviss - izsauc un pēc 15 minūtēm partneris ir klāt. Jūs sasmaidaties, pasniedzaties viens pēc otra, nodejojat aizvērtām acīm smaidot, sasmaidāties/ sasmejaties un šķiraties. Par tādu servisu es pat būtu gatava maksāt piečuku.