nekurlande

10:48 am: Es pilnīgi palieku traka. Šorīt manī neizsakāms naids, neuzticība pasaulei un mīlestība pret to danco laisku riņķa deju kā kailās dāmas tajā Matisa gleznā. Varbūt tas ir dēļ tā brīnišķīgā gruzīnu vīna, kuru vakariņās izdzēru kopā ar pāris mīlīgām dāmām tajā pretīgajā folkklubā Ala, uz kurieni viņas neizsakāmi gribēja aizdoties. Tur klāt pienāca kaut kāds itāļu vīrs un mēģināja mani pielauzt viņu iemācīt dejot, lai gan neizrādīju vispār nekādas kustību pazīmes un sēdēju galvu ieslēpusi kažokā. Cilvēks bija pārliecināts, ka visi latvieši protot dejot kaut kādus tur tradicionālos dančus. Ērmu pilna istabiņa. Bet ko es gribēju teikt - varbūt kāds zina kādu super iedarbīgu vingrinājumu kā trenēt pacietību? Es nezinu, kur viņa ir palikusi (hehe,varu iedomāties pāris iemeslus). Tas ir vienkārši neizturami! Sagaidīt zaļo gaismu luksoforā man ir kļuvis sarežģītāk kā nodziedāt Padomju savienības himnu pie Brīvības pieminekļa. Sagaidīt tramvaju, savu zvaigžņu mirkli Rimi kases rindā, sveikt tējkannu ar uzvārīšanās mirkli. Tāda sajūta, ka manī vibrētu vesela spartiešu armija, kura kuru katru brīdī būtu gatava mesties cīņā.
Gan jau, ka tur neko nevar padarīt, vai ne? Help .LOVE.