Viss ir redzams

...

Tūdaļ šņākdams iznāca laukā Līkcepure

Jeb, kā ļaudis sauca, klibais Nagcepure,

Lielākais jodu, raganu virsait's,

Pazīstams no līkās cepures ar širmi,

Taisītu no cilvēku nogrieztiem nagiem.

"Vai jau viss ir gatavs?" prasīja tas raganu.

"Gatavs, kungs," tā atteica vecene tam pretim.

Līkcepure cirta klucī cirvi vareni:

Acumirklī piešķīda kambars pilns ar uguni,

Un par zelta ratiem pārvērsās klucis

Un par pūķi, aizjūgtu ratiem priekšā, - cirvis.

Līkcepure brauca līdz ar veco raganu,

Caur' uz zelta kambari, tur tie ratus turēja.

Pūķis zemē nogulās, atpleta rīkli

Un iz mutes izgrūda dzirksteles un dūmus.

Jaunie pāri uzcēlās, troksni dzirdēdami,

Sveicina Līkcepuri, apkārt dancodami;

Pēc tam visi izskrēja pavarda namā,

Saņēmušies dakšas, atpakaļ nāca,

Nokarsēja dakšas pūķa rīklē sarkanas,

Un tad visi ratiem riņķī apkārt nostājās.

Tagad vecā ragana pacēlās stāvus

Un, ar spieķi sizdama, skarbi sauca: "Iekšā!"

Tūliņ kāda siena atdarījās dibinā,

Un tur iekšā veda spalvaiņi tēviņi

Kādu bālu cilvēku, iztrūkušos ļoti;

Ieveduši iegrūda raganu riņķi.

Lāčplēs's, to redzot, arī diezgan iztrūkās -

Tas bija izslavēts svētnieks un labdaris,

Viņu sauca Kangars, dzīvoja kā vientul's

Kangaru kalnos, liela meža vidū.

Briesmīgā balsī Līkcepure izsauca:

"Grēcinieks, šodien tevim laiks ir apgājis,

Saņem savu algu tagad pūķa rīklē, -

Tevi tur iegrūdīs raganu dakšas."


(A. Pumpurs, "Lāčplēsis", II dziedājums)