Februāris 2012   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29

Par Pūķu Mīlestību

Posted by [info]nefolk on 2008.10.06 at 14:51

jeb Par Pūķu Zemes dzeju
(Pauls Stelps)


        Pūķu Zemes dzeja top Pūķu Zemē. To pieraksta Pūķi vai tie cilvēki, kuri pārāk ilgi uzturējušies Pūķu tuvumā, tādēļ ir Pūķu Uguns apsvilināti, tādā kārtā zaudējuši cilvēkam pierasto redzi, dzirdi vai zaudējuši citas īpašības, kuras cilvēku zemē sauc par normālām. Tādi apsviluši cieš, mokās, bet izdzīvojušie iegūst citu redzi, sajūtas un sāk līdzināties Pūķiem - sāk rakstīt Pūķu Zemes dzeju, tādēļ vēlāk tiek saukti par nenormāliem, traumētiem un citādi kropliem.



        Lai saprastu Pūķu Zemes dzeju, ir jāmēģina saprast, kas ir Pūķu Zeme un Pūķi. Pūķu Zemē nekas nav tā kā pie cilvēkiem. Tur nav labā un ļaunā. Tur viss tikai ir, ir dzīvs, saprātīgs un mūžīgs, mīlams, tur valda Īstenības Likumi, kurus cilvēkam labāk nezināt un tiem netuvoties. Pūķu Zemē dzīve ir kā Vasara Bērza Lapai gan Saules apspīdētajā, gan ēnas pusē un beidzas tad, kad Lapa atvadās no Zara, lai sastaptos ar Zemi cita Koka sakņu tuvumā. Tur uguns ir Uguns, ūdens ir Ūdens, zeme - ir Zeme, gaiss ir Bezgalīgs Augstums, Brīvība un tas viss ir pati Būtība un Eksistence, kuras daļa ir arī paši Pūķi. Pūķi ir Tas, kas Ir. Tie ir Esības būtība un pati Esība.

        Tāpēc Pūķi nevar būt vienaldzīgi pret kaut ko vai baidīties nāves. Tie ir mūžīgi kā Esība, dzimst kopā ar katru jaundzimušo, to sāpēs ir visu radījumu sāpes un mirst Pūķi kopā ar katru mirstošo, salauzto vai dzīvē vīlušos.

        Pūķi neko nedara tāpat vien. Ja cilvēki iet uz veikalu pirkt pienu, maizi un vispār kaut ko ēdamu, tad Pūķi dodas sabiedrībai demonstrēt savu attieksmi pret savas zemes preci un veselīgu dzīvesveidu. Pūķis to dara ar maksimālu pašatdevi un pienākuma apziņu, jo Zina ar katru spārnu šūnu, ka no viņa nostājas šajā jautājumā ir atkarīgs tas, vai zemes govis turpinās dot pienu - tādēļ, ka tās visas pasakainā veidā ir saistītas ar Pūķi un piens eksistē tikai kā Pūķa mīlestības redzamā daļa.

        Pūķi nekad neraksta par ikdienas dzīvi, jo ir pati dzīve un tās veidotāji. Piemēra pēc, tie neinteresējas par putraimu berzēšanos vai tās sekām biezputrā, bet to pastiprina, jo ir vairāk uguns un pati vārīšanās nekā putraimi katlā. Kā mūžīgiem tos interesē mūžīgas lietas, tiem ir saprotamas, un tādēļ vēl jo nenopietnākas putraimu sūdzības par ciešanām un pārdzīvojumiem, to lūgšanās pēc nemainīga miera un mirkšanas remdenā ūdenī.

        Pūķis nepieņem pasauli, kurā cilvēki gremdējas vieglās baudās un apcerēs par paradīzi, kurā nekas nav jādara. Pūķa lūgšanās ir Debesis, kuras nepārtraukti piegādā piedzīvojumus un pārbaudījumus. Īstenībā Pūķis pats sev to visu sagādā, kad vien vēlas, jo ir Debesu Mīlestības centrālā un cilvēkiem mazizprotamā daļa. Ja Pūķi naktī pamodina, tas stāsta, ka ir redzējis, kā cilvēkiem izaug spārni, tie lido starp Zvaigznēm un sauc sevi par Pūķiem, jo ir Pasakainas Gaismas un Uguns apņemti.

        Cilvēciski vērtējot, Pūķa dabā ir pārāk daudz Uguns, tādēļ Pūķa uzrakstītais, pārtulkots cilvēku valodā, skan pārāk skaļi un frāžaini. Lai saprastu Pūķu dzeju, vispirms ir jāieņem īpatnēja, cilvēkam neierasta poza - jāpaceļ galva pret debesīm, jāizpleš rokas un jāiegūst taisns un stingrs mugurkauls.

        Sapratne starp cilvēkiem un Pūķiem nemaz nav iespējama, jo Pūķi nevis vienkārši dzīvo, bet Lido.

        Ja Pūķis lidinās mākoņos un tur sacenšas pats ar savu ēnu, tad cilvēki spriež, cik tas viss ir pārspīlēti un tālu no reālās dzīves, taču šī lidināšanās Pūķim ir jauna Gaismas Ķermeņa konstruēšana vai arī, visticamāk, Pūķis vienkārši ir nolēmis izvēdināt sasvīdušās paduses. Tas tādēļ, ka cilvēki dara to, ko var, bet Pūķi - to, ko grib.

        Pūķi savā veidā ir saprātīgāki par cilvēkiem, tādēļ cilvēki pretēji acīmredzamajam stāsta viens otram, ka tādu Pūķu nemaz neesot. Tāpat ir stipri pārspīlēti stāsti par Pūķu medībām, jo ar katru nogalinātu Pūķi no Zemes nozūd tik daudz dzīvības, ka liela Pūķa nāve var būt par vesela kontinenta bojā ejas cēloni. Tā Eiropas agonija mūsu dienās ir sekas kāda Pūķa nogalināšanai Jūdejā pirms 2000 gadiem un visu pārējo Pūķu padzīšanai no šīs pasaules daļas.

        Cilvēkam neizskaidrojama prieka pēc Pūķi reizēm ielaiž Savā zemē kādu no cilvēkiem vai pieņem cilvēka izskatu un mēģina dzīvot viņu vidū, taču būdami pārāk ugunīgi, traucē cilvēku pasaules mieru, ap sevi izraisa pārmaiņas un sēj nepamatotas ilgas pēc kaut kā jauna un uz zemes nesasniedzama, tādēļ cilvēki lielākoties izsaka visai kategorisku neapmierinātību par Pūķu klātbūtni un savas ilgi krātās dusmas izgāž ne tikai pret Pūķiem, bet arī viens pret otru.

        Tai pat laikā nevar neatzīmēt, ka paši cilvēki tajās zemēs, kuras Pūķi sen nav apmeklējuši, pēc tiem ilgojas un stāsta pasakas par to dzīvi, jo nevar noliegt, ka pat nejauša Pūķa parādīšanās uz ilgiem gadiem atdzīvina cilvēku dzīvi un aizdzen garlaicību.

        Visa cilvēku dzeja ir ilgā pārrakstīšanā nogludinājusies un nobružājusies Pūķu Zemes dzejas atskaņa, kura tomēr pelna atsevišķu un rūpīgu izpēti.


( ... tālāk ... )

Reply to this entry:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.