Nefermerita

Šim gan nepiekrītu. Tas, ka kāds literatūras tips ir kādā laika posmā nedaudz populārāks, vēl nenozīmē, ka citi (proza, dramaturģija) nav vajadzīgi un interesanti citiem. Publiskajā vidē ir vairāk dzejas diskusiju, komentēšanas un pasākumu, jo, manuprāt, daudziem vienkārši liekas, ka to ir "VIEGLĀK" rakstīt, saprast un komentēt, arī ātrāk. Savukārt prozā jāiegulda vairāk darba, vairāk uzmanības bieži vien - galvenie komentētāji, kas lielākoties ir pusaudži ar lielām ilūzijām par savu literāro ģenialitāti, tam ir vienkārši par slinku.
Pie tam, Satori 1/4 drīz tiek plānots arī prozas pasākums.

Parunā vēl ar cilvēkiem, un atradīsi daudzus, kurus vienkārši neredzi dzejas lapās un sarunās, kuriem dzeja liekas tikai garlaicīga, toties "īstā māksla" tiek saredzēta tikai prozā, tikai mūzikā, tikai dejā, tikai operā, utt., utjpr.

Pie tam, visskaistāk ir rakstīt to, kas sagādā skaistumu pašai, nevis citiem, tomēr ar tevi ir tā, ka tevis rakstītais sagādā skaistumu arī tiem, kas to lasa - tu raksti arvien labāk. :)

Labāk būt dzejniekam, nevis rakstniekam.

Ja salīdzinām dzejniekus un rakstniekus ar citām – īstām – profesijām, tad rakstnieks ir tāds kārtīgs darba cilvēks, kas pa 16 stundām dienā rukā gaterī, savukārt dzejnieks ir ofisa gnīda, kas ne sūda nedara, bet cenšas izskatīties svarīgs.

Dzejniekam ne tikai iet secen viss smagais darbs, bet viņam arī tiek visa atzinība. Kamēr rakstnieks drukā pa 12000 vārdiem dienā un pa naktīm piestrādā par sanitāru Linezerā (jo viņa tizlos romānus neviens nepērk), tikmēr dzejnieks, aptinis sarkanu šalli, meiteņu ielenkumā, saldsērīgi smaidot atklāj savas jūtīgās dvēseles nianses un dala autogrāfus, bet šīs tik spiedz un slapinās no sajūsmas. Vienā no šīs kultūras akadēmijas 1. kursa studentēm viņš atceļā uz mājām pagūst izmērcēt konrādu, jo mazā fane pat iemigt nespēj bez viņa dzejas krājuma zem spilvena.

Pisis zirgs to sūro darbu! Es gribu rakstīt dzeju!

Mazulis ponijs

Nu, es negribu rakstīt dzeju, jo man tas nepadodas un vispār - es labāk paklausos, lai gan man jau vispār dzeja patīk, bet tā iznāk, ka man nav kur grūst tos darbus, jo neviens tos nelasa un nekomentē, nevienam tos nevajag, lai gan tie daži retie, kas izlasa, saka, ka ir labi :(
Man tiešām sāk likties, ka jāmēģina kļūt par plānā haldiņa uzrbēju, ja vēlos darboties literatūrā...

Visvairāk ir sasnieguši tie, kas savas prasmes izkopuši, uzticoties savai gaumei, nevis sabiedrības pieprasītajai. Pat, ja tas prasa ilgu laiku.
Starp citu - ar Elgas starpniecību var savu prozu nodot palasīšanai "profesionāliem" prozas rakstniekiem. Ir iespējams sūtīt literārajiem žurnāliem. Lapā www.satori.lv var veidot savu blogu, komentāru nav daudz, bet mēdz gadīties vērtīgi. Mēģini. :)

Tās bija vairāk sajūtas, par to, kas apkārt notiek... Šobrīd es arī maz rakstu, un man nav vēlme kādam kaut ko dot, tikai apkārt notiekošais uzdzina pārdomas.

Prozai nav nekādas vainas. Vienīgi cilvēki pēdējā laikā aizvien vairāk pierod lasīt tekstus ne garākus par 160 zīmēm.
Cik sanācis lasīt (ne daudz, bet tomēr pietiekami), tev parasti apcerēs ir tādi noslēpumaini mistiski elementi, kas ne vienmēr piesaista cilvēkus, jo tos ir grūti uztvert un saprast. Tomēr pēc tā, kā tu raksti, man šķiet, ka tev ir liels potenciāls uzrakstīt arī kaut ko līdz kaulam reālu - tādu, kas reāli var notikt un notiek parasto mirstīgo ļautiņu dzīvēs, relatīvi saprotamāku un tajā pašā laikā sirdi zāģējošu. Varbūt tu esi ko tādu jau mēģinājusi rakstīt? Ļoti labprāt palasītu.

Nē, paldies, realitātē man ir garlaicīgi. Cita veida darbu gan ir daudz, bet daži par garu, lai te drukātu.

Žēl.
Lai tev veicas tevis izvēlētajā ceļā!