Ja salīdzinām dzejniekus un rakstniekus ar citām – īstām – profesijām, tad rakstnieks ir tāds kārtīgs darba cilvēks, kas pa 16 stundām dienā rukā gaterī, savukārt dzejnieks ir ofisa gnīda, kas ne sūda nedara, bet cenšas izskatīties svarīgs.
Dzejniekam ne tikai iet secen viss smagais darbs, bet viņam arī tiek visa atzinība. Kamēr rakstnieks drukā pa 12000 vārdiem dienā un pa naktīm piestrādā par sanitāru Linezerā (jo viņa tizlos romānus neviens nepērk), tikmēr dzejnieks, aptinis sarkanu šalli, meiteņu ielenkumā, saldsērīgi smaidot atklāj savas jūtīgās dvēseles nianses un dala autogrāfus, bet šīs tik spiedz un slapinās no sajūsmas. Vienā no šīs kultūras akadēmijas 1. kursa studentēm viņš atceļā uz mājām pagūst izmērcēt konrādu, jo mazā fane pat iemigt nespēj bez viņa dzejas krājuma zem spilvena.
Pisis zirgs to sūro darbu! Es gribu rakstīt dzeju!
Mazulis ponijs