Jā
Vienmēr esmu spēlējusies ar domu par nāvi, bet, kad tā kļūst pārāk vilinoša, tad vienmēr ir pieticis (izņemot vienu reizi), nostāties uz augstceltnes jumta malas, paņemt to nazi siltā vannā, un sajust, ka ja tagad būtu jālec vai jāgriež, es to patiesībā nevēlētos. Es jau kāpjot uz jumta zinu, ka nevēlos, bet iztēlojoties, ka tūliņ būtu jālec, spēcīgāk izjūtu, cik manas domas ir muļķīgas un ka es to tiešām nevēlos.
Un tagad... jā, es vēlos. Es ļoti, ļoti vēlos. Un es ienīstu jūs visus, kam būtu mazliet žēl, jo es nespēju jums to nodarīt, ko liela daļa jūsu vienaldzības ir MAN nodarījusi. Es pilnībā zinu, cik muļķīgi ir to rakstīt šādā portālā, bet jā - varbūt to pasakot, tas tomēr kaut ko mainīs manā domāšanā, varbūt es sadusmošos, varbūt pazudīšu no skatuves, bet kaut ko izmainīšu. Muļķīgi iedomāties, ka kādam rūp, kas ar mani notiek. Ja es nevaru pastāstīt, kas mani nomāc pat cilvēkam, kas man ir labākais draugs, jo viņš pasaka uz jebkuru teikumu tikai ''aha'', tad jāsaka gan, ka esmu dzīvojusi milzīgās ilūzijās par sevi un citiem. Paziņas, kas jūs man esat, jūs esat brīnišķīgi, bet tie, ko uzskatīju par draugiem, arī ir bijuši tikai paziņas, un paziņām nav jārūpējas par citu paziņu. Viss loģiski, patiesībā tikai manas ilūzijas par to, ka kāds mazliet atbalstīs.
Gaidīsim šonedēļas saietu. Draugu saiets, mūsu saiets, ko neteiksi.
Protams, ka tikai mana vaina iedomāties kaut ko pārāk skaistu.
Brīdī, kad man ir jāturas pie domas nevienu nesāpināt, lai gan citas motivācijas vairs nav, es varu pat nemēģināt palūgt kādam mani mazliet pieturēt aiz rokas. Manu roku ir pārāk pretīgi satvert, jo tā ir sasvīdusi, mitra, mazliet ož pēc asarām un vispār... kā tu gan drīksti līst manā pasaulē ar tik lielu problēmu kā vājprātīgām ilgām pēc nāves.
Jā, patiesībā es saprotu. Tas ir kaut kas pārāk liels, ko lūgt, pārāk liels smagums, ko otram uzmest. Nevienam no jums nebūtu jāmokās ar mani, nevienam cilvēkam nebūtu jādzird lūgums: pieturi mani. Ja tas nav aiz brīvas gribas, tad arī nevajag.
Gļēvule es, kam žēl, bet varat neuztraukties, es neesmu spējīga to izdarīt. Man pārāk žēl gan jūs, gan dažu radinieku.
Cerams, ka man kļūs vēl mazliet vairāk žēl. Drošības pēc.
Kāpēc es to rakstu? Jo man nav neviena, kam to pateikt acīs.
Un tagad... jā, es vēlos. Es ļoti, ļoti vēlos. Un es ienīstu jūs visus, kam būtu mazliet žēl, jo es nespēju jums to nodarīt, ko liela daļa jūsu vienaldzības ir MAN nodarījusi. Es pilnībā zinu, cik muļķīgi ir to rakstīt šādā portālā, bet jā - varbūt to pasakot, tas tomēr kaut ko mainīs manā domāšanā, varbūt es sadusmošos, varbūt pazudīšu no skatuves, bet kaut ko izmainīšu. Muļķīgi iedomāties, ka kādam rūp, kas ar mani notiek. Ja es nevaru pastāstīt, kas mani nomāc pat cilvēkam, kas man ir labākais draugs, jo viņš pasaka uz jebkuru teikumu tikai ''aha'', tad jāsaka gan, ka esmu dzīvojusi milzīgās ilūzijās par sevi un citiem. Paziņas, kas jūs man esat, jūs esat brīnišķīgi, bet tie, ko uzskatīju par draugiem, arī ir bijuši tikai paziņas, un paziņām nav jārūpējas par citu paziņu. Viss loģiski, patiesībā tikai manas ilūzijas par to, ka kāds mazliet atbalstīs.
Gaidīsim šonedēļas saietu. Draugu saiets, mūsu saiets, ko neteiksi.
Protams, ka tikai mana vaina iedomāties kaut ko pārāk skaistu.
Brīdī, kad man ir jāturas pie domas nevienu nesāpināt, lai gan citas motivācijas vairs nav, es varu pat nemēģināt palūgt kādam mani mazliet pieturēt aiz rokas. Manu roku ir pārāk pretīgi satvert, jo tā ir sasvīdusi, mitra, mazliet ož pēc asarām un vispār... kā tu gan drīksti līst manā pasaulē ar tik lielu problēmu kā vājprātīgām ilgām pēc nāves.
Jā, patiesībā es saprotu. Tas ir kaut kas pārāk liels, ko lūgt, pārāk liels smagums, ko otram uzmest. Nevienam no jums nebūtu jāmokās ar mani, nevienam cilvēkam nebūtu jādzird lūgums: pieturi mani. Ja tas nav aiz brīvas gribas, tad arī nevajag.
Gļēvule es, kam žēl, bet varat neuztraukties, es neesmu spējīga to izdarīt. Man pārāk žēl gan jūs, gan dažu radinieku.
Cerams, ka man kļūs vēl mazliet vairāk žēl. Drošības pēc.
Kāpēc es to rakstu? Jo man nav neviena, kam to pateikt acīs.