> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Septembris 5., 2005

20:53 - nejaukā nastja un "kodu atminētāji" Šis stāsts aizsākās jau vakar, kad kodēto durvju zvans zvanīja mūsu dzīvoklī, un jautājot, kas tur ir un ko viņī grib, divi bērneļi skaļi spiedza pie durvīm: "Viņa attaisīja durvis! Viņa attaisīja durvis!" un muka pār pagalmu. Mamma nogāja lejā apskatīties, kas tur ir, bet neko citu, kā promskrienošu meiteni ap astoņiem, desmit gadiem un viņas sīko, nopakaļ skrienošo brāli neredzēja. Šovakar durvju kods pīkstēja kā durvis attaisot, un pēc piektā pīkstiena, kas atskanēja manu vakariņu laikā, es vairs neizturēju un gāju lejā parunāt... Loģiski, ka arī man, izejot kāpņutelpā, tik vien bija redzams, kā promskrienoša meitene ar pagaru bizi un nopakaļ skrienošs blonds mazais brālis. Taču šoreiz, pieņemot, ka abi sīkie tik vienkārši nerimsies (tomēr 5 zvani un Mince, muļķe, ar domā, ka kāds nāks, un nepacietīgi gaida), es paliku kāpņutelpā, nogaidot - kad tad šie nāks atpakaļ. Tā arī bija, nepagāja ne brīdis, kad abi jau lēnā solī nāca uz manas kāpņutelpas pusi. Es pēc labākajiem kašķīgo veceņu etaloniem, klusiņām, teju vai zagšus nokāpu pie durvīm un, nogaidījusi brīdi, veikli atvēru tās veļā. Meitene - lielāka un gudrāka būdama, paspēja aizmukt, bet sīkais puišelis nē :)) - ha - ha -ha :DD Piegāju pie puišeļa un saku: "Un kā jūs abi iedomājieties, ko jūs visu vakaru te darāt?" Viņš - mēs kodus atminam. - Kurā mājā tu dzīvo? - Tajā (puika norāda uz kaimiņmāju) - Aizved mani pie saviem vecākiem. - Nē, nē, lūdzu, lūdzu, tikai ne pie vecākiem (izmisīgs lūgums ar lūgšanā saliktām rokām). Es tā vairāk nekad nedarīšu. - Un kur ir otra meitene? - Viņa kaut kur noslēpās. - Kur viņa dzīvo? - Turpat, viņa ir mana māsa. - Un kā jūs zinājāt, kādi cipari jāspiež? - Sanita atminēja. - Un ko jūs darījāt, kad tikāt iekšā. - (Puika, teju vai raudot) neko nedarījām. Mēs tikai kodus atminam. - Kodus vaig mājās spēlēs atminēt, vai skolā. Iesim pie taviem vecākiem. - Nē, nē, lūdzu nevajag, lūdzu tikai ne pie vecākiem. Mēs tā nekad vairāk nedarīsim. - Vēlreiz dzirdēšu durvju zvanu skanam, momentā tevi atradīšu un tu mani pie vecākiem aizvedīsi... nu jā, tā nu man "noveicās". Durvju zvans kopš tā brīža klusē, laikam kodu atminētāji pārvākušies pie citām durvīm. Grūti jau bija nesmieties par šo kodu atminēšanas spēli, labi, ka paēdusi vēl nebiju :) Nu ja, bet ja nu tas sīcis mani arī būtu pie saviem vecākiem aizvedis. Ko gan es viņiem teiktu - jūsu bērni manu ārduvju kodu atmin, vai viņiem tiešām nekas cits nav darāms? Tai pat laikā, gan jau ka abi vecāki šai pusstundā/stundā ir pārlaimīgi, ka sīkais brālis neplēšanas ar Sanitu par kārtējiem niekiem, bet abi vienoti atmin svešu dzīvokļu kodus. Un neba jau nu es pati nestaigātu svešus kodua atminot, ja mans sociālais stāvoklis to atļautu :DDD

(2 raksta | ir doma)

Comments:

From: dunduks Date: 6. Septembris 2005 - 08:07 (Link)

:-)

(Reply to this)

From: courty Date: 6. Septembris 2005 - 09:27 Labrīt! (Link)

:)

(Reply to this)