ij vējiņš mazliet bija, ij viļņi.
Jūra tāda tumša, auksta, bet, kad vējs mākoņus izpūta - spīdīga kā zelta. Apstājos, skatījos, baudīju. Vējš pūta abās ausīs un viļņi šļakatoja. Prātā ieskrēja 2 domas:
1 - ja būtu siltāks, varētu nopeldēties, jo tādā jūrā peldēties viens vienīgs kaifs;
2 - pasaka par Nāriņu, kur viņa beigās par putām pārvērtās.

Kaut kā stulbi iedomājos arī, ka arī varētu savu dzīvi beigt jūrā, nu ne jau tā uz vietas - tb vakar, bet tā kā globāli. Bet tad atcerējos, ka līķus Jūra lielākoties izskalo, un ka droši vien nekāds estētiskais skats nebūtu, tāpēc šo ainiņu nomainīju pret - "es, veca, sačervelējusies tantiņa saulrietā pie jūras :). Sēžu skatos jūrā, saulē. Atminos dzīvi, priekus, bēdas, jaunību, un izdziestu kopā ar saules gaismu..."

jūra - jā, tas ir kaut kas ...

(Reply to this) (Parent)