Vakar skolā brīdī kad pasniedzēja lasīja mūsu eksāmena darbus un pa vienam sauca pie sevis, kā es visiem centos iestāstīt "pievērst ticībai", bet patiesībā jau apspriest eksāmena laikā uzrakstīto un paskaidrot to,ko mēs savos darbos uzrakstījuši bijām, bet nesapratām, izvērtās līdzīga saruna kā shelly  vakardienas postā. Proti, par to, kāpēc katrā klasē ir kāds, kas cieš no pārējo pāridarījumiem.

Mans kursabiedrs, kurš gadu jaunāks kā mana mamma, teica, ka viņa dēlam klasē esot bijis grūti, jo viņš apaļīgs bijis. Un es teicu, ka attiecīgā vecumā visiem grūti, gan apaļajiem, gan tievajiem. Uz to, viena mana kursa biedrene dedzīgi iesaucās: "JĀ" :)) NU jā, un tad es mājās braucot domāju nu kāpēc tas tā, ka ikvienam no mums sasniedzot noteiktu vecumu, tiek apriezti spārni... Socializācija, citu nevēlēšanās, lai nākošā paaudze izaug par laimīgākiem cilvēkiem?

Šorīt no rīta ejot uz pieturu (un kārtējo reizi kavējot darbu), pa priekšu gāja 2 pieaugušie un 3 bērneļi: tumsnējs puišeli, apaļīgs puišelis un rudmataina meitene. Un neviļus bija jādomā, kuram no viņiem pirmajam spārnus apgriezīs un par ko. Tumsnējam puišelim par ādas krāsu? Gaišmatim par apaļumu? Vai meitenei par rudumu???

Bet pie Universitātes gāja trīs meitenes, kuras jau zināja, kas viņām nav pareizi (kāds viņām jau bija pateicis): vienai bize par garu, otra pati par tievu, bet trešai lielas rokas...

Tā nu tas reiz ir, pienāk brīdis, kad mums pasaka, kas mums nav pareizi, pienāk brīdis, kad mēs tam noticam, un dažiem pienāk arī tāds, kad spējam šīs patiesības apšaubīt un kritizēt...