blēņu - šļūckalniņs

blēņu - šļūckalniņs

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūlijs 22., 2010

09:57 - šļūckalniņs
vakar ar KK iekarojām slidkalniņu. Nu tā pa īstam, pašu lielāko (augstāko).
KK jau kādu laiku funktierēja, ka šļūckalniņš ir forša štelle, bet lielāko daļu sajūsmas viņā izraisīja augšā stāvošie bērni. Ta nu izpētījis ka šie pa augšu skraida un jauši vai nejauši nonācis līdz kāpnēm tucījās vien augšā. Tā ka man mamma ir mācījusi, ka bērnu nav jāierobežo, ja vien viņa darbības neapdraud viņa veselību jeb dzīvību, es tāpat vien tucījos augšā līdz. Kāpņu galā maziņš stāvlaukums, aiz tā nokarens tiltiņš, tad atkal stāvlaukums, tad ķēžu tilts (kur KK pie manām rokām vieglāk gāja kā man ar savu svaru) un tad - tadadadā - šļūckalniņš!! Godīgsakot KK sajūsma šļūckalniņs galā bija teju fiziski taustāma. Vienīgais, kas viņu skumdināja, ka es neļauju braukt vienam, bet lieku braukt kopā. Pirmā reize arī man gan bailīga bija (nu tāda, ka jāsauc māsa palīgā). Skats jau drošvien mīļīgs - viena trakā ar pusotrgadīgu bērnu slidkalniņa galā, otra trakā ar 2 bērniem un vēl trešo vederā skrien palīgā :DDD

bet viss beidzās laimīgi. KK augšākāpjamo ceļu piefiksēja un mēs vēl 3-4 reizes to atkārtojām pirms iet mājās ;)