Kā tāds Miškins. Dod un dod. Bet, kad paprasi rēķinu, tad acīs neizpratne. Par ko?
Pirms svētkiem viņa ir satraukta un, priecīga, priecīga, Viņa cenšas cep, vāra, pērk, grezno, poš. Tomēr kaut kas nesanāk, kaut kas nav tā. Rasols ir lielos gabalos, cepumi, pēc pašsadomātas receptes tādi, ka zobus var nolauzt, glāzes ar mīļu roku pirkstu nospiedumiem. Galds izrotāts ar plastmasas un māla mantiņām, nav aizmirsts pat Latvijas karogs. Viņā gaida ciemiņus saposusies sarkanrozā mežģīņu auduma kostīmā, bet ciemiņi nenāk. Tomēr, ir, ir zvans pie durvīm un ciemiņi ir klāt, daži. Viņi ir mīlīgi, laipni, atnes dāvanas, par kurām mājasmāte izrāda vētrainu priekšu, paknakstās ap ēdienu, bet pāriplūstošas sirsnības appludināti uzturas ilgāk, nekā paredzējuši, bet sarunas nevedas, jebkuram teikumam pa vidu ar izsaucieniem un replikām spraucas iekšā jubilāre, jātaisās prom, atā, atā, visu mīļu. Viņi aiziet prom gandarīti par savu uzupurēšanos, nav jau nekāds joks iet ciemos pie garīgi slima cilvēka.
Tāda bija mana māte.
Reizēm man liekas, ka visi ir traki. Bet tad es padomāju. Salīdzinot tomēr ar jums es vismaz esmu ārstējies :)
Kad esamu kopā, es un mana meitene, draugi izvairās pieminēt tos laikus, kad es biju nu... traks, tos jocīgos izgājienus. Viņi nezina, ka mana meitene zina vairāk kā viņi un kā es pats.
Tikai neiemīlēties.
Vienmēr izgulēties un neiemīlēties. Tie ir tie priekšnosacījumi, lai nesajuktu.
Es visu laiku vēlos te aprkstīt tās burvīgi - bailīgās sajūtas sākoties krīzei, bet man pietrūkst vārdu. Piedodiet.
Es vēl drusku padomāšu, ja?
Pirms svētkiem viņa ir satraukta un, priecīga, priecīga, Viņa cenšas cep, vāra, pērk, grezno, poš. Tomēr kaut kas nesanāk, kaut kas nav tā. Rasols ir lielos gabalos, cepumi, pēc pašsadomātas receptes tādi, ka zobus var nolauzt, glāzes ar mīļu roku pirkstu nospiedumiem. Galds izrotāts ar plastmasas un māla mantiņām, nav aizmirsts pat Latvijas karogs. Viņā gaida ciemiņus saposusies sarkanrozā mežģīņu auduma kostīmā, bet ciemiņi nenāk. Tomēr, ir, ir zvans pie durvīm un ciemiņi ir klāt, daži. Viņi ir mīlīgi, laipni, atnes dāvanas, par kurām mājasmāte izrāda vētrainu priekšu, paknakstās ap ēdienu, bet pāriplūstošas sirsnības appludināti uzturas ilgāk, nekā paredzējuši, bet sarunas nevedas, jebkuram teikumam pa vidu ar izsaucieniem un replikām spraucas iekšā jubilāre, jātaisās prom, atā, atā, visu mīļu. Viņi aiziet prom gandarīti par savu uzupurēšanos, nav jau nekāds joks iet ciemos pie garīgi slima cilvēka.
Tad, kad viņā vairs nerunāja tikai līdzībās, bet sāka tā, kā jau mēs visi pa tiešo, viņš viņai pajautāja: "Vai atceries, pirmais, ko tu man prasīji, vai man nav astes?" Bailīgi pajautāja. Ja nu jautājums atrauj vaļā zemapziņas bezdibeņus, ja nu viņa neko neatceras, labāk tad lai neatceras.
Viņa pasmaidīja. Kautrīgi un izaicinoši reizē.
"Atceros. Es visu atceros. Bet ne vienmēr atdzīstos. Aste ir domāta līdzsvaram. Man bija bailes, ka Tev nav astes, nav līdzsvara, nav atbalsta un tā..."
"Bet tagad nav bailes?"
"Tagad nav."
"Tad tagad man ir aste?"
Es ienesos palātā, smaržojot pēc svaiga gaisa un brīvībās.
-Tev negadījās dzirdēt, ko par mani runā kolēģi?,- čurnot uz gultas malas,bailīgi vaicāja Helmuts.
- Gadījās. Tu esi baigi nojūdzies un, ja tu gadījumā zvanot un sakot, ka zied ķirši, tad esot jāatbild - jā, jā.
Helmuts sakņupa vēl vairāk.
- Bet zini, salīdzinājums gan viņiem nav izdevies. Tikai viņu šaurajās pasaulītēs ķirši nezied. Padomā, vienmēr kaut kur uz pasaules zied ķirši.
Helmuts piecēlās un piegāja pie loga, kuru lietu lāšu raksts bija noklājis tik sistemātiski, it kā mākoņos būtu ievadīta komanda - random.
-Vienmēr kaut kur zied ķirši, - viņš nočukstēja un sāka smaidīt.
Ja Tev ir slikta redze, Tu vari noņemt brilles un skatīties naksnīgās pilsētas ugunīs. Tad viņas būs tādas kā izplūdušas un atgādinās mazas spurainas cilvēciņu galviņas. Mirkšķini acis - cilvēciņi mainīs sejas izteiksmes, ieklausies kaimiņu televīzoru, radio skaņās, cilvēku balsīs aiz loga, pielieto iztēli, radi savā galvā tekstus, veido sižetus, attiecību samežģījumus. Seriāli sanāks uz goda un arī laiks būs pavadīts, varbūt ne sevišķi gudri, bet vismaz radoši.
Solveigai atnes vēstuli.
"Vai Tu man nolasīsi priekšā?"
"Es tevi bieži redzu un man Tu ļoti patīc. Vai negribi ar manīm sarakstīties? Varbut varam kaut kad satikties? Andrejs." Atpakaļadresē nodaļa, kura ārstejas alkoholiķi.
Tagad Solveigai ir jautajumi.. Kā viņš zina manu vārdu? Kur viņs mani ir redzējis? Kāds viņs izskatās? Tagad Solveigai ir par ko domat. Man patīk ka Solveiga domā, Viņas zema piere savelkas sīkos kroku vilnīšos, tad izlīdzinās, acis kļūst lielas un sapņainas.
"Vai Tu uzrakstīsi atbildi?"
"Jā!"
Atbilde nāk grūti, bet beidzot mēs esam galā, tā darītu cieņu labi audzinatai ģimnazijas absolventei.
Tagad Solveiga grib iet pie friziera. Par pagrabtelpu uzkopšanu viņai nedaudz maksā. Man patīk ka Solveiga strādā. Viņas muskuļotas rokas mēž klona grīdu, ka pieredzejie jūrnieks kuģa klāju. Ja būtu vajadzība Solveiga tikai ar roku palīzību uzrāptos visaugstākaja mastā. Kad Solveiga kļūst nikna viņa var mesties virsū ar to, kas pagadās pie rokas. Tad es izsleju savu sakumpušo kārno augumu, lai izskatitos lielāks un varenāks, apņēmīgi eju pie viņas un atņemu spaini, slotu, vai krēslu. Viņa jau ir nomierinājusies un kaut ko apvainoti purpina. Šoreiz iztiekam bez māsiņas.
Solveiga ir ielikusi ilgviļņus, matiņi ka nēģerītim. Pabrīnos par frizierēm, vai tad labak nevarēja, bet kas tad centīsies gar dauni. Solveiga gaida atbildi uz vēstuli. Viņa sēž pie televīzora un redzetais emocionali atspoguļojas viņas sejā, mazie vilnīši virmo. Drīz viņa nogurst un nolaiž galvu uz rokam. Solveiga - saules meita.
Nē, viņi iepazinās sēžot uz soliņa un metot pīlēm maizi. Pārbarotām slimnīcas pīlem, kurām vairak par sadrupinātajām bulkām interesēja spalvu spodrināšāna un sāncenšu trenkāšana.
Viņa pagriezās un teica: "Bet Tev nav astes." Viņas acīs spīdēja neizraudatas asaras. Ja viņa nebūtu tik pārdabiski skaista, viņš būtu aizmucis.
Viņi iepazinās sēžot uz siltumtrases trubas pie katlumājas. Viņa izvilka savu dzejoļu kladi un lasīja viņam priekšā. Viņš pūlējās atstās iespaidu stāstot par vilkačiem, smalkajām enerģijām un aikido paņēmieniem. Truba patīkami sildīja dibenus, apkart baloja čagans sniegs.
Nākamaja rītā viņa savu kladīti parādīja ārstam. Pilnu kladi ar dzejoļiem. Parādīja, lai pastāstitu par sevi. "Pārāk plašās domas amplitūdas" - teica dakteris un zāļu glāzītē paradījās jauna tabletīte.