vientulība masu sarīkojumos.

24.8.06 00:04 - iņ-jaņ

iekšiņā krājas kaudzītes ar nevienam nevajadzīgām draziņām: domiņām,sajūtiņām. drūmi muļķīgām un naivi dzelošām. šodien traucē,rīt arī,bet varbūt aiz-trej-deviņiem parītiem aizmirsīsies. kad smadzenītes darbosies citā virzienā. tā tam vienkārši jābūt.

• [4]
• ieraksti kaut ko

19.8.06 01:56 - atkal mājās

izvēlies: ielas kaitonoši šalcošais troksnis jeb smacējošs bezgaiss. par labu tam otrajam. ciet logs,ciet domājamais un rakstāmais. šonakt svaigas atmiņas elpo caur mani. pilda plaušas/nenozīmīgo dzīvīti ar skābekli/nozīmīgām sajūtām. un kamēr vien elpojam - vienalga kādā veidā,mēs droši varam teikt,ka dzīvojam.

• ieraksti kaut ko

9.8.06 18:50 - bailestība

nezinu,no kā man šobrīd bail vairāk

no tiem četriem izbēgušajiem
no policijas rācijām
no telefonzvaniem,kad otrā galā kāds klausās
sekundes piecas un tad nomet klausuli
no aizdomīgu svešinieku zvaniem pie durvīm
no rītdienas tieši un pārnesti
no pastarās tiesas
no bezrūpīgas dzīvošanas
vai no sevis tomēr

• [5]
• ieraksti kaut ko

8.8.06 23:42

diennakts atvaļinājums internetam beidzies. direktōrei caur zobiem jāatzīst,ka bez viņa nekādīgi šādos apstākļos. tādas mehāniskas ilgas.

• ieraksti kaut ko

6.8.06 19:53

silta,tikko sakulta,ķepīga debesmannā ar aukstu pienu. liels,nevasarīgs vējš. rudens priekšnojautas ne tajā labākajā nozīmē. šo gadu negribas visvairāk. neesmu tam gatava. ne fiziski,ne garīgi.

• [1]
• ieraksti kaut ko

6.8.06 10:26

nekad iepriekš netiku sapratusi,kāpēc dažreiz no lidmašīnām paliek šauras šauras svītriņas,citreiz tik biezas un izplūdušas. tagad,piemēram,acu priekšā divas biezas paralēlas līnijas,pēc skata kā sirma ōpīša uzacis. atgādina ceļu,kurš sākas tur tālumā,virs katedrāles torņa,iet gar manu māju un turpinās (paskatos pa logu,mani ne pa jokam apžilbina spēcīgais saules starojums) gaismas virzienā. tā varētu būt zīme

10:41 abas līnijas gandrīz saplūdušas. ceļš kļuvis tik šaurs un grūtāk caur-ejams,ka tagad tur tikai pa vienam laiž iekšā,ar sekunžu intervāliem
11:17 ceļa vairs nav. tā vietā debesīs ganās balti jēriņi,kuriem ar to šķietami nav nekāda sakara

• [2]
• ieraksti kaut ko

5.8.06 14:19

Skat,ko atradu! Balta A4 formāta lapiņa,rūpīgi salocīta,ar piepūli salasāms rokraksts. Švīkots un labots. Klāva pasaka. Par mani. No Saskarsmes (Psiholoģijas) nodarbībām pagājušajā pavasarī. Īsi,kodolīgi,nenoliedzami.
Reiz dzīvoja pūce. Viņai patika atrasties citu pūču sabiedrībā,bet lielāko daļu laika viņai patika pabūt vienatnē. Viņai šķita interesanti vērot meža zvērus un skatīties,ko viņi dara. Tā bija viņas vājība. Citreiz viņa tā vēroja zvērus,ka aizmirsa,ka ir jādodas kārtot svarīgas lietas. Bet citreiz viņa attapās un viss bija labi. Un tā viņa dzīvo joprojām un turpina vērot un gaidīt,kas būs,kas notiks un ko viņa sagaidīs.

• ieraksti kaut ko

31.7.06 21:35 - brīži,kad iestāsti sev,ka spēj to,ko nemāki

tu varbūt pazīsti tos brīžus. retos,negaidītos. apgaroti izgaismotos. kad prātā iešaujas kāda,tavuprāt,oriģināla melodija. labu brītiņu tu dungo pie sevis,nez no kādām (zem)apziņas dzīlēm uzpeldējis tekstiņš. long distance to raai-aai-aaid. tas tā kā būtu piedziedājums. tu piesēdies pie klavierēm,centies piespēlēt līdzi harmonijas tikko tapušajai pašmājas sensācijai. kaut ko arī uzķer. rīt tu šo meldiņu,iespējams,neatcerēsies. pierakstīt tā,kā tam,tavuprāt,vajadzētu izklausīties,nekad neesi mācējis,lai gan mūziku mācies divpadsmit gadus. šoreiz tu nedrīksti aizmirst. tu nemāki komponēt,bet kas par to. šodien nē,tu kautrējies no citām ausīm. varbūt rīt taps dziesma,varbūt nē. ar tām iedvesmām nekad neko nevar zināt.

• [5]
• ieraksti kaut ko

28.7.06 22:41

par viņiem romānu varētu uzrakstīt. par viņiem un pagātnes izraisīto tagadni,un nākotni,ko tagadne izraisa (un kas būs tik drosmīgs pateikt,ka nav vainojams neviens?). ja vien būtu neapgāžama pacietība kam tādam pieķerties. tikai šoreiz,atšķirībā no pagājušās vasaras,neizbēgams rūgtums bez atļaujas iesūcies aizkavējušās bērnības ādā. sirc-krunciņas. ar atstarpītēm. prieka šūniņas garšīgas,daudzkārt kūst uz mēles,citkārt iesprūst zobu starpās vispatīkamākajā nozīmē. tāda savdabīga atmiņu nezūdāmības pazīme. tikai no bitēm aizvien vēl baidāmies,pret ērcēm neesam potēti un no blusām nav glābiņa.

• ieraksti kaut ko

28.7.06 21:55

kopš 2004.gada rudens par tavu mīļāko valsti bija kļuvusi Anglija ar tās galvaspilsētu Londonu,sarkanajiem divstāvu autobusiņiem,melnajiem takšiem,bigbenu,Tauerbridžu,mazajiem veikaliņiem,princi Viljamsu,poētisku pelēcību,ietītu miglā vai lietū (ar laiku tas pelēkums sāktu nomākt,es domāju). kādu laiciņu atpakaļ tev naivi spēja patikt viss,kas saistīts ar Angliju,Londonu. tu noteikti gribēji un gribi tur atgriezties,vēl pirms neilga laika tu sapņoji tur mācīties,tomēr pārāk necerēji,jo mācību maksa augstskolās dārga,bet uz stipendiju tev nav ko cerēt. un tad vienā pavisam parastā un nenozīmīgā dienā tava draudzene saka - davai,braucam nākamgad uz Angliju. Londonu. (atceries? tu pati taču to viņai pirms divām nedēļām ierosināji,viņa teicās apdomāt.) strādāt,par oficiantēm. pastrādāsim gadu un brauksim atpakaļ. vai tad tas nebūtu lieliski,ko? kaut kas ir mainījies,varbūt es esmu mainījusies,varbūt nekas nav mainījies un esmu tā pati bailīgā un nedrošā meitene,kurai šķiet,ka briesmas uzglūn aiz katra otrā stūra,ka kaut kas slikts noteikti notiks tieši ar mani un tieši tur. un pēkšņi Londona vairs nešķiet vilinoša,bet izvirtusi pilsētas dāma. ar karaliskām asinīm. no ārpuses pievilcīga bez gala,gudra un viltīga,laipna arī,tomēr ne tik viesmīlīga,lai ciemiņam atvēlētu savu gultu vai drēbes,nē. egoiste un aprēķinātāja. tā man rādās manos paranoiskajos murdziņos. uztrauc jau bezgalīgi daudz kas,tomēr visvairāk jautāju viņai - vai būs tur,kur acis padzirdīt,dvēseli izvēdināt un spēkus smelt? viņa klusē. rītdiena pavisam nepoētiski pelēka un miglaina.
dzīvosim - redzēsim,kā mēdz teikt ōmes.
kad sapņi draud piepildīties,sapņotājam vai nu jāpaiet maliņā un jāļauj tam ritēt savu gaitu,vai arī - jāpamostas no tā.

• [2]
• ieraksti kaut ko