vientulība masu sarīkojumos.
attempts to keep myself warm and sane
11.2.07 14:04
es par tevi domāju mazliet
mazliet vairāk nekā vakar
un aizvakar kopā
aritmētiskā vai varbūt
mīlestības progresija
cik par tevi domāju šodien
cik domāšu kad sevi nodošu
kurā punktā krustosies mana
un tava kopsajūtu līkne
nenobīsties ja mīlestība
nedalās ar divi
tikai tu to vari izrēķināt
tikai tu to zini
10.2.07 15:17 - (rekonstrukcija)
debesis galīgi baltas
piebriedušu vēderu
kā grūtniece kurai
tūdaļ jādzemdē miljoniem
miljardiem miniatūr-eņģeļu
no sniega (vienīgi viņi
piedzimst bez sāpēm)
Vaska Vēstījums rāmi
bradā pa dvēseles
grēkpilno stīgu
mutē gurdeni kāpj kamols
pārtinis apnikušo
jēgu garajā kaklā
jāsteidz pārmazgāt
plaukstas tikko
dzimušo eņģeļu raudās
kārtējais žēlastības
gads LAI ienāk elpu
neaizturējis
7.2.07 22:13 - par skolotājiem
ļoti gribējās ierakstīt par šodienu.
par to,kā mēs Kurmei šodien paziņojām,ka viņai vajadzētu padomāt,ko par mums teikt videokasetē priekš Žetonvakara,un viņa teica,ka mēs jau zinot,ka esam viņas mīlestība...eh,šitā par mums pateikt,lielajiem sliņķiem (ar plašajām sirdīm). Bacānam šodien dzimšanas diena (nezināju (aizmirsu arī),jo viņš nav draugos),un otrā stunda izvērtās par banānu & apelsīnu,dzērveņu pūdercukurā ēšanu un patīkamu runāšanu par visu ko,sākot ar Miķeli,ķenguriem un beidzot ar zemnieku saimniecībām.
par to,kā Mežaraups ap pusvienpadsmitiem atrakstīja Mārtiņam īsziņu,ka viņam bez mums esot skumīgi 617ajā,un,lai gan visi bijām apņēmušies šīs stundas veltīt harmonijai un solfedžo,laikmetīgās mūzikas literatūra tomēr notika,jo dežorantīte bija kaut ko sajaukusi,un atkal bija tik šausmīgi interesanti,turklāt viņš pats ļoti labi zina,ka viņa stundas ir atslodzīte. kad ierakstā sāka skanēt Stravinska j.k. a capella darbiņš Ave Maria,kas rakstīts sol mažorā,man ar partitūru rokās uzreiz kļuva skaidrs,kāpēc Mežaraups neizpratnē saraucis pieri. viņi dziedāja pustoni augstāk. la bemol jeb sol # mažorā. uzreiz cits skanējums skaņdarbam,cita krāsa. Lāsma,tev ir absolūtā! ir gan,jā,ja nu vienīgi varētu vēlēties vēl izteiktāku,vēl nekļūdīgāku.
par vakarēšanu pie nu jau bijušās kultūras vēstures skolotājas mājās tik viegli iemīļojamā mazajā jumta istabiņā (iesim augšā? - un viņa vēl jautā) ar apaļo lodziņu,dīvāniņu,plauktiem,grāmatskapjiem,kuri pilni ar mākslas un kultūras grāmatām! tik mājīgi,tik intelektuāli. viņa gaidīja arī mūsu audzinātāju,gaidīja mūs visus,taču beigu galā mēs atnācām tikai pieci (bez audzinātājas),bet Grieķu salāti (brīnumgardi - lai gan,atzīšos,nekad iepriekš netiku ēdusi un šaubos vai kādos citos apstākļos vēl kādreiz ēdīšu) ar tām sausiņveidīgajām maizītēm (nezinu nosaukumu),grieķu saldumi (vīģes,halva,šķiet,ar pistācijām),piparkūkas un vēl vieni gardi cepumi,kuriem nokautrējos pajautāt nosaukumu,dievīgas siera bumbiņas,no kurām rodas atkarība - tas viss tikai mums par godu... + Zanes nestās žāvētās plūmes un vietējās bulciņas no mūsu puses,kuras pieēdām pie tējas. un,protams,visa centrā uz pretējās sienas slaidšovā projecētas bildes no skolotājas ceļojuma uz Grieķiju 2006.gada rudenī. komentāri no viņas puses,jautājumi un komentāri no mūsu puses. mēs vairs neesam viņas skolnieki,tagad mūsu attiecības ir tādas nedefinējamas,taču drīzāk nepiespiestākas,brīvākas..
viņa gan piedāvāja vīnu vairākkārt,bet mēs teicām,lai labāk pataupa nākamai reizei,kad nāksim.
un pirms mēs gājām prom,uz brīdi sanāca pabūt divatā tur augšā,un viņa teica,ka es esot izaugusi (nepilna gada laikā?!),es atjokoju,ka tas droši vien esot dēļ tām čībām uz platformas,un viņa teica,ka nē,es esot izaugusi sejā. es ļoti labi izskatoties. (mulss smaids,kluss paldies - neticība un reizē patīkami,kā allaž). un es teicu - laikam palieku veca,viņa - tev tas vēl nedraud.. un kad mēs jau vilkām zābakus un mēteļus,viņa klusi pienāca un iespieda mums katram rokā itāļu konfektīti ar novēlējumu! fortune cookie - es uzreiz iedomājos. tramvajā attaisīju,apēdu vispirms,tad izlasīju mazo zīmīti piecās valodās. angliski novēlējums skan tā - Learning not to love others leeds to not loving oneself any longer.. autors - anonīms.
dažreiz man liekas,ka tikai mūsu skolā skolotāji ir Tādi. tik šausmīgi labi.
28.1.07 19:09
pie Erika Satī pirmās Gymnopedie var izkust. franču šarms katrā skaņā. gaišas skumjas!
un vēl man ļoti patīk Avant-dernieres pensees un Descriptions automatiques.
mātei,protams,šāda (20.gs) mūzika šķiet drausmīga!,ieskaitot Ivanovu,kuru tikko spēlēju uz klavierēm.
...un beidz klausīties tik depresīvu mūziku,viņa teica un aizgāja. es tikai nosmīnu. depresīvu? diezin ko viņa teiktu,ja es klausītos,piemēram,korn vai to pašu Albana Berga šizofrēnisko Wozzeck vai Arnolda Schoenberga Pierrot Lunaire.
atceros,kā pirms gadiem diviem centos viņu pieradināt pie Kalsona vijoļkoncerta,uzliku uz centriņa,teicu,lai klausās,ierādīju galveno,blakus partiju un citas tēmas. līdzīgi bija ar Vasku. bez panākumiem,protams,taču,ja ne es,viņa vispār par tādiem komponistiem neko nezinātu.
27.1.07 00:41
šodien Annija literatūras stundā lasīja kādu Ziedoņa epifāniju,no kuras man palika prātā viena atziņa - mēs steidzamies nevis tāpēc,ka mums nav laika,bet mums nav laika tāpēc,ka steidzamies.
26.1.07 23:46
ja vēl pa dienu bija stindzinoši auksts un no sniega ne miņas,tad,iznākot ārā no
Breaking and Entering seansa ap deviņiem vakarā,sniga. bet ne jau tas mani pārsteidza,ne tas iepriecināja. sniegs mēdz būt gaužām dažāds. un komplektā ar asu vēju dažkārt pat nepatīkams. taču šovakar tas bija kā pūdercukurs - apbrīnojami mīksts,maigs,ar smalkām mini-pārsliņām un liegu vējiņu. un aukstums bija pagaisis kā ar burvju mājienu. un tā ar kājiņām uz mājiņām pa krišjāņa barona ielu taisni uz priekšu,līdz pašam galam. apziņas plūsma kārtējo reizi steidzās man pa priekšu un aizsteidzās garām. tā ir vienmēr. es centos to noturēt,visiem spēkiem centos,kaut tikai mazu daļiņu no tās,taču,pārnākot mājās,atkal jūtos iztukšota.
22.1.07 01:26
un tā krājas kaudzītē notikumi viens pēc otra,kurus gribas pierakstīt,taču slinkuma vai rakstīt/nerakstīt-apsvērumu dēļ tie paliek pie manis,bet pie manis,lai cik skumji tas nebūtu,atmiņām ir visnesabilākais patvērums,visīsākais mūžs.
vienu gan es jums pateikšu - Plāksteris vārdā Adamss,ko allaž esmu pēc nosaukuma zinājusi,taču nekad redzējusi,šodien tīras nejaušības pēc nonāca pie manis. ieslēdzu tieši uz filmas sākumu (All of life is a coming home. Salesmen, secretaries, coal miners, beekeepers, sword swallowers, all of us. All the restless hearts of the world, all trying to find a way home. It's hard to describe what I felt like then. Picture yourself walking for days in the driving snow; you don't even know you're walking in circles. The heaviness of your legs in the drifts, your shouts disappearing into the wind. How small you can feel, and how far away home can be...) un jutu,ka nedrīkst pārslēgt,ka jābūt labai! un kā tas ar šādām īpaši aizkustinošajām un iedvesmojošām filmām mēdz notikties - īstajā brīdī. svētdienas pēcpusdienā,bezgalpatīkamā vienatnē.
Arthur Mendelson: How many fingers do you see?
Hunter Patch Adams: Four.
Arthur Mendelson: No no! Look beyond the fingers! Now tell me how many you see. You're focusing on the problem. If you focus on the problem, you can't see the solution. Never focus on the problem! See what no one else sees. See what everyone chooses not to see... out of fear, conformity or laziness. See the whole world a new each day!
17.1.07 12:58 - saslēdzās
gaiši zaļajā jasmīnu tējas pildītās krūzes dibenā kur ūdeni piesūkušies mierīgi guļ biezumi atspīd saule spoži un uzstājīgi un mums te pēkšņi ir vasara pagātne ar dārza būdiņu ōmi labāko draudzeni nebeidzamām pastaigām pa mežu sūnu smaržu nesteidzību bezrūpību un laiskumu no svelmainā karstuma
10.1.07 22:11 - !
ai ai,dzīvīte uzņem apgriezienus,gribu sarežģīt,gribu grūtāko ceļu iet,gribu tagad pamocīties vairāk nekā citi,lai pēc tam dzīvotu zaļāk,gribu spēt savienot,saplānot,sarunāt,komunicēt,smai
dīt un runāt vairāk - jo gribu,jo varu,jo protu,jo patīk,gribu atgūt iekavēto,gribu visas dienas kā šodienu - dzīvošanas intensitātē.
par vēlu - kāds varbūt teiks. saki! es tevī neklausos,man šodien
pasaule uzsmaidīja.
cos if you ever feel neglected,
if you think that all is lost,
i'll be counting all the demons, yeah
hoping everything's not lost.
30.12.06 01:42
31.decembri,lūdzu,lūdzu,neliec man Tevī vilties,ņem mani pie rokas un iepazīstini ar (gandrīz) bezalkoholisku jautrību,palīdzi norīt (es taču esmu intelektuāla,bet jūs nē) lepnumu,atmest (dažus) aizspriedumus un (visus) kompleksus,(daudz)daudz smaidīt,ļauj patīkami pavadīt laiku Tavās viesībās vienreiz gadā.
ā,un obligāti nodod šo pašu ziņu arī 1.janvārim.